Diena, kas staro līdz galam!

Es pielūdzu ziedus kā faronus un dievus Ēģiptē! pielūdzu šos uzplaukušos ziedus, kas rotā tavu seju, kad tu staro smaidā! pārliecība, ka šie ziedi nenovītīs nekad aug augumā ar uzviju! Ziedi tikai cītīgi jālaista un jāpamēslo! Varu ieteikt, ka vislabākais barības līdzeklis tiek ir mīlestības enerģija gan tevis paša, gan blakus gājēju. Fantastiski kā viens otru spējam pabarot gluži kā mātes gādīgā roka maigi ieslidina putras karotīti bērneļa mutītē!

Pateicoties TF mans zieds nenovītīs nekad, tas tikai pletīsies plašumā un palīdzēs uzplaukt citiem!

Lai cik nepieņemami un negribīgi tev tas varbūt neliktos, bet pasaule ir skaista!

Saules pildītu lapu paklājs zem kājām!

Izdevusies diena, nē, izdevusies nedēļa, mēnesis, gads, izdevusies mūžība!

Nostaļģija. Jā, es domāju, ka par kaut ko līdzīgu es to varētu nosaukt. Tieši šīs dzimtas sajūtas ir pārņēmušas manā ķermenī ritošo sulu un dzīvojošos mošķus. Apziņa, ka pavisam drīz vairs nevarēšu tā lēni, mierīgi un tekoši vai strauji, čaboši un satraukti pamosties nakts vidū , pamest iegulēto un iesildīto palagu un doties pačīkstināt no šūpolēm jau nedaudz attālināto veidojumu, milzīgo, lapoto koku aizsegā, liek acīs sariesties sulai. Apkārtējo māju iedzīvotājiem gan vajadzētu būt sajūsmā par šo faktu, jo, apžēliņ, pirmā stāva iedzīvotāji naktīs, kad padodos bezmiegam un pametu palagu, nu noteikti nav aizvēruši ne vienu no savām acīm, jo šūpoļu izdvestā čīkstoņa nav no muzikāliskākajām. Reizēm ejot garām šūpolēm dienas gaismā, man iezogas doma tās ieziest ar melni biezu šķidrumu un maigi iemasēt, bet tā ielien, grauž tur visādas detaļas, bet līdz darbībai vēl neesmu nonākusi, droši vien tieši tāpēc arī tagad grauž, ka sprakšķ vien. Ja pavisam atklāti, tad pirms pāris gadiem pie šīm pašām šūpolēm naktī(ja atmiņas pareizi man dod signālu) esmu arī nomētāta ar āboliem, bet tas jau vairs nebija dēļ čīkstoņas un arī ābola lidojums nāca no daudz augstākas mājvietas… un ja tieši tagad atgriežos pie šī brīža situācijas, tad otrā stāva iedzīvotāji, ja netiek pamodināti, čīkstoņas pavadīti, tad galva instinktu vadīta kaut kur noteikti tiek iebāzta.

Bet nez varbūt, ka maiņa - milzīga palodze un 3 lieli logi un 3 mazāki ir tā vērti! Jā, pilnīgi noteikti! Naktis, kas pavadītas mēness gaismā uz palodzes pie atvērta loga – gaidiet!

]]> http://ilvaavli.wordpress.com/2008/09/12/atver-durvis-un-drosi-nac-ieksa/feed/ 0 ilvaavli http://ilvaavli.wordpress.com/2008/09/07/cetras-ausis/ http://ilvaavli.wordpress.com/2008/09/07/cetras-ausis/#comments Sun, 07 Sep 2008 19:25:53 +0000 ilvaavli http://ilvaavli.wordpress.com/?p=49 ]]>

Aizvien vairāk visapkārt klīst cilvēki ar četrām ausīm – mazām, lielām vai ekstra milzīgām – vienalga kādām, bet fakts, ka četrausainie ir savairojušies ir neapstrīdams. Man gan pret to nav nekādas alerģiskas reakcijas, bet nekādi nepielec – kāda sasodīts X pēc lielākā daļa no četrausainajiem turpina staigāt visaugstākās pakāpes sadrūmušākajām sejām. Vai tad tiešām šim faktam laimes koeficentu nevajadzētu paaugstināt vismaz par kādiem mistiskiem 70 %. Ja reiz dzīvojam ar mūzikas pavadījumu, tad ar savas mūzikas, tās, kas ceļ visaugstākajos spārnos un vēl augstāk! Iespējams šo pacelšanās procesu varētu nosaukt par levitēšanu, bet neesmu pārliecināta ka lietoju to pareizi, jo tik tikko to iemācījos, bet dažiem iespējams tieši tas izteiks vairāk kā viss pārējais.

Tie, kuri spēj saprast visu, kas vien ir saprašanas, bet ne izprašanas cienīgs, jau pazīst Sofiju.

Viņai nepatīk gulēt, vairs nepatīk tik nežēlīgi daudz gulēt. Bet, ja neblenžam uz šo visai neticamo faktu, tieši šobrīd Sofija gulšņā/ja savā gultā. Tā nav apaļa, lai kā viņai gribētos, bet nav. Pie gultas nobružātās koka kājas stāvēja tikko izēsta lielā saldējuma kārba un piparmētru lakstu kāti. Sofijai patīk ēst saldējumu ar zaļajām piparmētru lapām. Ēdot saldējumu no lielās kārbas, Sofija mēdz domāt par Koudiju no seriāla soli pa solim( tā starp citu un starp rindiņām iespraucoties, šorīt pēc ļoti, ļoti ilga pārtraukuma noskatījos vienu sēriju, nezināju, ka to atkal rāda) kuru viņa bērnībā mēdza skatīties loti daudz un atvērtām acīm. Viņai šis seriāls ļoti patika, viņai tas esot ļāvis aizceļot kaut kur pavisam citur, lai tikai uz 30 minūtēm, bet tomēr citur. Lai gan grūti pateikt, kas viņai patika vairāk – seriāls vai pats Koudijs! Sofija tad mēdza iedomāties kā viņa dzīvo dzīvi kopā ar cilvēku kā Koudijs. Abi kā divi tauriņi!

Šobrīd Sofija vārtījās kaut kur starp gultas pārklāju un pufīgi zilo segu un sapņoja, atkal sapņoja atvērtām acīm! Varbūt arī šobrīd viņa domāja par kādu, tādu kā Kuodijs?? Nē, nē, šobrīd viņa tikai domāja par domāšanu. Sofija izmisīgi centās atrast iemeslu savai tieksmei tik daudz nevajadzīgi domāt, tik daudz analizēt. Viņa nesaprata savus pūliņus izprast katru cilvēku rīcību, katru žestu, karu vārdu un tā toņkātu. Pat acu skatienu viņa spēja izanalizēt u ieurbties tajā tik dziļi, cik otrs vispār aizdomāties nespēj. Bet tas traucē, Tas izkaltē Sofiju., liek sarauties viņas iekšējajiem orgāniem čiekurā, kamolā un vēl visādīgi. Tas gluži vienkārši traucē skatīties ar uzticību un paļaušanos. Un lai kā viņa censtos, viņai neizdodas nojaukt šo mūri un atbrīvot savu jau nepacietīgi gaidoši naivumu…

Sofija guļ uz muguras un izmisīgi mēģina kaut ko atrast nelīdzeni baltajos griestos. Viņai kā vienmēr liekas, ka tie nemaz nav tik augstu, teju ar rievotajiem pirkstu galiem aizsniedzami. Gribētos, lai tie būtu augstāk un varbūt ne balti, bet gan tumši zili, tik tumši, lai varētu gulēt uz muguras un prātot, vai tie ir melni vai tumši zili un lai varētu tur mēģināt saskatīt sēnītes! Šķiet viņas gulšņāšana un sevis mocīšana ir novedusi pie zināmiem rezultātiem un iznākumiem..

Ja vēl neesmu minējusi, tad Sofijas sirds, dvēseles, ķermeņa, prāta, iztikas un vēl visādīgi viela ir skatuve. Reizēm šķiet, ka viņa skatuvē atrodas nepārtraukti. Es neesmu pārliecināta vai viņas uztverē eksistē šie divi vārdi -> skatuve un es, kā divi dalāmi un šķirami vārdi. Katru savu lomu, katru tēlu viņa iepazīst dziļāk nekā viņa zin pati sevi. Viņa vienmēr meklē katras tēla kustības, katra vārda un tā toņkārtas ieganstu un izskaidrojumu, mērķi un ierosinājumu, lai to izprastu, lai spētu būt viņš.

Liekas šis analizēšanas un nepārtrauktās domāšanas darbs viņai kā niķis ir pielipis arī dzīvē! Kad šī doma bija ielavījusies viņas galvā, Sofija nesteidzīgi sniedzās pēc izēstās saldējuma kārbas. Diemžēl izēsta, nav glābiņa pat tur. Savādi apzināties, ka kaut kas tik, tik, tik ir traucēklis dzīvot tīri, bez aizdomām.

Savādi, bet varbūt pat ļoti izskaidrojami, taču kopš tās dienas Sofijai atkal patīk gulēt ilgi. Viņa vairs neceļas!

Plaukstiņa iedarbojas. Ir tikai jāpiestrādā!

Vēl pirms 4 dienām mocījos ar to pavisam neforšo sirdsapziņas sajūtu. Likās, ka nekad to nespēšu izdabūt ārā. Es runāju par to galīgi nekur nederīgo sirdsapziņu. Es nekādā gadījumā neapgalvoju, ka sirdsapziņa ir nekur nelietojama un nederīga, galīgi nē! Sirdsapziņa palīdz dzīvot tīrāk. Bet šoreiz es domāju to, kura uzrodas tad, kad tai nu pilnīgi noteikti nevajadzētu kaut kur uzpeldēt. Nu tā, kura uzrodas tais mirkļos, kad kāds tev izdara ko jauku un patīkamu, kad kāds tev izpalīdz un piepilda savu laiku, piemēram, izdarot tev ko tādu, ko tam kas man/tev tur iekšā, tas, ko vairums cilvēki mēdz saukt par dvēseli (bet man tam gribas izdomāt savu vārdu, vēl neesmu izdomājusi, kad izdomāšu pateikšu, bet pagaidām iztikšu ar šo pašu) dikti, dikti gribas. Domāju, ka sapratāt, ka runa virzās uz priekšu par tādiem kā labajiem darbiņiem tavā labā! Un tieši šais brīžos manī uzrodas tā nekur neaicinātā sirdsapziņa un liek justies neglābjami vainīgai par to, ka kāds man izdarījis ko jauku un tērējis savu laiku dēļ manis. Stulbi, ne?

Bet še ku re ku jau sesto dienu aktīvi strādāju pie plaukstiņas sistēmas un šī mistiskā un , atklāti sakot, arī ļoti kaitinošā un kaitīgā sirdsapziņa ir aizklīdusi blandīties, tā ir aizlīdusi kā liels un resns maijvaboļu kāpurs!

Ir cilvēki, kas zin par kādu maģisko plaukstiņu runāju! Tie, kuri vēl nezin var droši jautāt, nāks tikai par labu sevis pieņemšanā

[Brīdī, kad tu sevi pieņem, tu kļūsti atvērts, viegli iev.... ] Brīdī, kad tu sevi pieņem! Jopcik, vai mēs sevi pieņemam? Nu , bet , lūdzu, esiet godīgi! Mēs sevi skrienam tikai pārveidot un pārveidot, aizmirstot, kas mēs esam! Kāpēc mums ir bail būt mums pašiem! Eeeeeuuuu, kur un no kurienes mums tas? Vai tiešām man ir jābūt savādākai, jāmainās, lai kaut kas sapasētu, lai otram būtu vieglāk? Nu ne taču! Es esmu tāda kāda esmu un tai brīdī, kad cenšos kaut ko apspiest, kaut ko neizrādīt, nebūt tik strauja, nebūt tik mīļa, cik tieši tai brīdī jūtos, tad es vairs neesmu es! Es esmu tas, ko kāds cits vēlētos, lai es būtu, ko viņš ir iedomājies , kas es esmu! Kas mēs katrs esam? [Ir neiespējami izdzīvot kaut ko pilnībā, kad prāts tiecas pēc nākotnes...] Rīt būs cita diena un rīt tu iespējams sevī jau būsi atklājis ko jaunu un neskartu. Šodien ir šodiena un šodien ir jābūt sev pašam, neatņem sev sevi! Tu esi tu, ne cits! [Pieņem sevi tādu, kāds tu esi. Tā ir visgrūtākā lieta pasaulē, jo tā ir pretrunā ar to, kas tev mācīts! No mazotnes tev ir stāstīts kādam tev jābūt. Tu visu laiku esi programmēts..]

Brīdī, kad tu sevi pieņem… tai brīdī tevi sāk pieņemt visa pasaule un redzēt tevi, nevis to, kam tev vajadzētu būt!

[ ] —> Ošo „Tuvība. Uzticēšanās sev un citiem”

Beidzot kāds vakars un nakts pavadīta gods godam! Esmu tikusi pie sen solītās un kārotās rotaļlietas. Tā nu biju mērīt viļņu augstumu un smilšu rupjības pakāpi. Beidzo atkal centos noķert vēju. Kamēr es viņu ķēru, viņš spēlēja spēlītes manos matos, par skādi viņam, jo tagad to vairs nav tik daudz, lai sameistarotu tur bardaku. Jāpiekrīt Krustapam, ka augustā jūrai tiešām piemīt man neaptverams šarms.

Dodoties mājās gan kāds melns BMW markas automobiļa īpašnieks man atgādināja, ka Rīgas ielas nav tā pateicīgākā vieta, kur naktīs baudīt vientulīgas pastaigas. Laikam jau neapgāžams fakts, ka ši auditorija ir tik drausmīgi nogribējusies, ka tikai ar vienu „Nē!” nepietiek. Bet pie jūras sasmeltā bezgalības sajūta un Morgion skaņdarbi austiņās aizēno pat šāda rakstura notikumus.

Starp citu, jau kādu laiciņu man pie sienas ir ĪSTA MĪLESTĪBA. Fantastiskas sajūtas skatoties tās telpā!!!

Viņa beidzot ir uzsākusi savu samīļošanas akciju! Liekas, kāds klikšķis notikšķējis vai skrūve ieskrūvēta līdz galam. Pagājušo nedēļ bija bēgšanas mēģinājums tepat netālu – pie sāļā jūras ūdens. Viņa, protams, atzīst, ka teju pēc mēneša pavadīšanas meža vidū ir sasodīti grūti iejusties asfalta un bruģa nocietinājumos. Vienīgā vieta, kur viņa iejutās, bet urdīšanas un bakstīšanas bija sveču liesmām izgaismota, silta vanna. Esmu pārliecināta, ka viņa vispār pat negrib iejusties šai „pasakainajā’ vienaldzības aromātā! Tad nu bēguļots tiek ik pēc brītiņa. Ja, kāds vēlas, var droši pievienoties, viņa nedusmosies, uz tevi viņa nemāk dusmoties, bet reizēm apsver iespēju iemācīties. Esmu pārliecināta, ka arī tu neesi sajūsmā par šo aromātu!

Pareizi , tātad – pēdējā no saviem bēguļošanas gadījumiem viņai gadījās novērot kādu kaķēnu. Ik rītu, ik pēcpusdienu, ik vakaru viņš kādu samīļoja, pieglaudās klāt klusām, nemanāmi un bezgala maigi, bez bailēm un bikluma – katram ceriņkrūmam, puķei, soliņam, katrai garāmejošai kājai. Reizēm viņa stāsta par tām kosmiskajām sajūtām, kad katru vakaru pirms došanās uz Talfamadoru (starp citu arī Ramfurds un Horno tur ir pabijis ) kaķēns guļ vismaz stundu uz krūtīm, gurdi un nepārtraukti murrādams un miklo purniņu un ausis glauzdams gar kaklu un auss ļipiņu. Viena skabarga gan tādai bēguļošanai ir - ilgāk esot vienā vietā vientulība lien iekšā pa visiem caurumiem.

Tā nu arī viņa tagad esot šai pilsētas iesprostojumā rītus uzsāk ar samīļošanas un pieglaušanās akciju. Viņas rīts gan sākas ap pulkstens 9:30, tāpēc, ja vēlaties sastapt viņu, pieglaužamies zāles stiebriem, kas aiz viņas loga, zaļajam metāla žogam un ozolam un kļavai, kas ielas pretējā pusē, tad tikai pēc 9:30. par cilvēku reakciju gan nejautājiet – ierasta – nesaprotoša. Nu ja, viņiem droši vien mīļu pieglaudienu pāri pārēm, tāpēc arī nesaprot.

Bet prātā jau atkal nākošais bēgšanas plāns, šoreiz iespējams uz Titānu!