Nostaļģija. Jā, es domāju, ka par kaut ko līdzīgu es to varētu nosaukt. Tieši šīs dzimtas sajūtas ir pārņēmušas manā ķermenī ritošo sulu un dzīvojošos mošķus. Apziņa, ka pavisam drīz vairs nevarēšu tā lēni, mierīgi un tekoši vai strauji, čaboši un satraukti pamosties nakts vidū , pamest iegulēto un iesildīto palagu un doties pačīkstināt no šūpolēm jau nedaudz attālināto veidojumu, milzīgo, lapoto koku aizsegā, liek acīs sariesties sulai. Apkārtējo māju iedzīvotājiem gan vajadzētu būt sajūsmā par šo faktu, jo, apžēliņ, pirmā stāva iedzīvotāji naktīs, kad padodos bezmiegam un pametu palagu, nu noteikti nav aizvēruši ne vienu no savām acīm, jo šūpoļu izdvestā čīkstoņa nav no muzikāliskākajām. Reizēm ejot garām šūpolēm dienas gaismā, man iezogas doma tās ieziest ar melni biezu šķidrumu un maigi iemasēt, bet tā ielien, grauž tur visādas detaļas, bet līdz darbībai vēl neesmu nonākusi, droši vien tieši tāpēc arī tagad grauž, ka sprakšķ vien. Ja pavisam atklāti, tad pirms pāris gadiem pie šīm pašām šūpolēm naktī(ja atmiņas pareizi man dod signālu) esmu arī nomētāta ar āboliem, bet tas jau vairs nebija dēļ čīkstoņas un arī ābola lidojums nāca no daudz augstākas mājvietas… un ja tieši tagad atgriežos pie šī brīža situācijas, tad otrā stāva iedzīvotāji, ja netiek pamodināti, čīkstoņas pavadīti, tad galva instinktu vadīta kaut kur noteikti tiek iebāzta.
Bet nez varbūt, ka maiņa - milzīga palodze un 3 lieli logi un 3 mazāki ir tā vērti! Jā, pilnīgi noteikti! Naktis, kas pavadītas mēness gaismā uz palodzes pie atvērta loga – gaidiet!
