Tie, kuri spēj saprast visu, kas vien ir saprašanas, bet ne izprašanas cienīgs, jau pazīst Sofiju.
Viņai nepatīk gulēt, vairs nepatīk tik nežēlīgi daudz gulēt. Bet, ja neblenžam uz šo visai neticamo faktu, tieši šobrīd Sofija gulšņā/ja savā gultā. Tā nav apaļa, lai kā viņai gribētos, bet nav. Pie gultas nobružātās koka kājas stāvēja tikko izēsta lielā saldējuma kārba un piparmētru lakstu kāti. Sofijai patīk ēst saldējumu ar zaļajām piparmētru lapām. Ēdot saldējumu no lielās kārbas, Sofija mēdz domāt par Koudiju no seriāla soli pa solim( tā starp citu un starp rindiņām iespraucoties, šorīt pēc ļoti, ļoti ilga pārtraukuma noskatījos vienu sēriju, nezināju, ka to atkal rāda) kuru viņa bērnībā mēdza skatīties loti daudz un atvērtām acīm. Viņai šis seriāls ļoti patika, viņai tas esot ļāvis aizceļot kaut kur pavisam citur, lai tikai uz 30 minūtēm, bet tomēr citur. Lai gan grūti pateikt, kas viņai patika vairāk – seriāls vai pats Koudijs! Sofija tad mēdza iedomāties kā viņa dzīvo dzīvi kopā ar cilvēku kā Koudijs. Abi kā divi tauriņi!
Šobrīd Sofija vārtījās kaut kur starp gultas pārklāju un pufīgi zilo segu un sapņoja, atkal sapņoja atvērtām acīm! Varbūt arī šobrīd viņa domāja par kādu, tādu kā Kuodijs?? Nē, nē, šobrīd viņa tikai domāja par domāšanu. Sofija izmisīgi centās atrast iemeslu savai tieksmei tik daudz nevajadzīgi domāt, tik daudz analizēt. Viņa nesaprata savus pūliņus izprast katru cilvēku rīcību, katru žestu, karu vārdu un tā toņkātu. Pat acu skatienu viņa spēja izanalizēt u ieurbties tajā tik dziļi, cik otrs vispār aizdomāties nespēj. Bet tas traucē, Tas izkaltē Sofiju., liek sarauties viņas iekšējajiem orgāniem čiekurā, kamolā un vēl visādīgi. Tas gluži vienkārši traucē skatīties ar uzticību un paļaušanos. Un lai kā viņa censtos, viņai neizdodas nojaukt šo mūri un atbrīvot savu jau nepacietīgi gaidoši naivumu…
Sofija guļ uz muguras un izmisīgi mēģina kaut ko atrast nelīdzeni baltajos griestos. Viņai kā vienmēr liekas, ka tie nemaz nav tik augstu, teju ar rievotajiem pirkstu galiem aizsniedzami. Gribētos, lai tie būtu augstāk un varbūt ne balti, bet gan tumši zili, tik tumši, lai varētu gulēt uz muguras un prātot, vai tie ir melni vai tumši zili un lai varētu tur mēģināt saskatīt sēnītes! Šķiet viņas gulšņāšana un sevis mocīšana ir novedusi pie zināmiem rezultātiem un iznākumiem..
Ja vēl neesmu minējusi, tad Sofijas sirds, dvēseles, ķermeņa, prāta, iztikas un vēl visādīgi viela ir skatuve. Reizēm šķiet, ka viņa skatuvē atrodas nepārtraukti. Es neesmu pārliecināta vai viņas uztverē eksistē šie divi vārdi -> skatuve un es, kā divi dalāmi un šķirami vārdi. Katru savu lomu, katru tēlu viņa iepazīst dziļāk nekā viņa zin pati sevi. Viņa vienmēr meklē katras tēla kustības, katra vārda un tā toņkārtas ieganstu un izskaidrojumu, mērķi un ierosinājumu, lai to izprastu, lai spētu būt viņš.
Liekas šis analizēšanas un nepārtrauktās domāšanas darbs viņai kā niķis ir pielipis arī dzīvē! Kad šī doma bija ielavījusies viņas galvā, Sofija nesteidzīgi sniedzās pēc izēstās saldējuma kārbas. Diemžēl izēsta, nav glābiņa pat tur. Savādi apzināties, ka kaut kas tik, tik, tik ir traucēklis dzīvot tīri, bez aizdomām.
Savādi, bet varbūt pat ļoti izskaidrojami, taču kopš tās dienas Sofijai atkal patīk gulēt ilgi. Viņa vairs neceļas!
