Plaukstiņa iedarbojas. Ir tikai jāpiestrādā!
Vēl pirms 4 dienām mocījos ar to pavisam neforšo sirdsapziņas sajūtu. Likās, ka nekad to nespēšu izdabūt ārā. Es runāju par to galīgi nekur nederīgo sirdsapziņu. Es nekādā gadījumā neapgalvoju, ka sirdsapziņa ir nekur nelietojama un nederīga, galīgi nē! Sirdsapziņa palīdz dzīvot tīrāk. Bet šoreiz es domāju to, kura uzrodas tad, kad tai nu pilnīgi noteikti nevajadzētu kaut kur uzpeldēt. Nu tā, kura uzrodas tais mirkļos, kad kāds tev izdara ko jauku un patīkamu, kad kāds tev izpalīdz un piepilda savu laiku, piemēram, izdarot tev ko tādu, ko tam kas man/tev tur iekšā, tas, ko vairums cilvēki mēdz saukt par dvēseli (bet man tam gribas izdomāt savu vārdu, vēl neesmu izdomājusi, kad izdomāšu pateikšu, bet pagaidām iztikšu ar šo pašu) dikti, dikti gribas. Domāju, ka sapratāt, ka runa virzās uz priekšu par tādiem kā labajiem darbiņiem tavā labā! Un tieši šais brīžos manī uzrodas tā nekur neaicinātā sirdsapziņa un liek justies neglābjami vainīgai par to, ka kāds man izdarījis ko jauku un tērējis savu laiku dēļ manis. Stulbi, ne?
Bet še ku re ku jau sesto dienu aktīvi strādāju pie plaukstiņas sistēmas un šī mistiskā un , atklāti sakot, arī ļoti kaitinošā un kaitīgā sirdsapziņa ir aizklīdusi blandīties, tā ir aizlīdusi kā liels un resns maijvaboļu kāpurs!
Ir cilvēki, kas zin par kādu maģisko plaukstiņu runāju! Tie, kuri vēl nezin var droši jautāt, nāks tikai par labu sevis pieņemšanā 
