[Brīdī, kad tu sevi pieņem, tu kļūsti atvērts, viegli iev.... ] Brīdī, kad tu sevi pieņem! Jopcik, vai mēs sevi pieņemam? Nu , bet , lūdzu, esiet godīgi! Mēs sevi skrienam tikai pārveidot un pārveidot, aizmirstot, kas mēs esam! Kāpēc mums ir bail būt mums pašiem! Eeeeeuuuu, kur un no kurienes mums tas? Vai tiešām man ir jābūt savādākai, jāmainās, lai kaut kas sapasētu, lai otram būtu vieglāk? Nu ne taču! Es esmu tāda kāda esmu un tai brīdī, kad cenšos kaut ko apspiest, kaut ko neizrādīt, nebūt tik strauja, nebūt tik mīļa, cik tieši tai brīdī jūtos, tad es vairs neesmu es! Es esmu tas, ko kāds cits vēlētos, lai es būtu, ko viņš ir iedomājies , kas es esmu! Kas mēs katrs esam? [Ir neiespējami izdzīvot kaut ko pilnībā, kad prāts tiecas pēc nākotnes...] Rīt būs cita diena un rīt tu iespējams sevī jau būsi atklājis ko jaunu un neskartu. Šodien ir šodiena un šodien ir jābūt sev pašam, neatņem sev sevi! Tu esi tu, ne cits! [Pieņem sevi tādu, kāds tu esi. Tā ir visgrūtākā lieta pasaulē, jo tā ir pretrunā ar to, kas tev mācīts! No mazotnes tev ir stāstīts kādam tev jābūt. Tu visu laiku esi programmēts..]
Brīdī, kad tu sevi pieņem… tai brīdī tevi sāk pieņemt visa pasaule un redzēt tevi, nevis to, kam tev vajadzētu būt!
[ ] —> Ošo „Tuvība. Uzticēšanās sev un citiem”
