Beidzot kāds vakars un nakts pavadīta gods godam! Esmu tikusi pie sen solītās un kārotās rotaļlietas. Tā nu biju mērīt viļņu augstumu un smilšu rupjības pakāpi. Beidzo atkal centos noķert vēju. Kamēr es viņu ķēru, viņš spēlēja spēlītes manos matos, par skādi viņam, jo tagad to vairs nav tik daudz, lai sameistarotu tur bardaku. Jāpiekrīt Krustapam, ka augustā jūrai tiešām piemīt man neaptverams šarms.
Dodoties mājās gan kāds melns BMW markas automobiļa īpašnieks man atgādināja, ka Rīgas ielas nav tā pateicīgākā vieta, kur naktīs baudīt vientulīgas pastaigas. Laikam jau neapgāžams fakts, ka ši auditorija ir tik drausmīgi nogribējusies, ka tikai ar vienu „Nē!” nepietiek. Bet pie jūras sasmeltā bezgalības sajūta un Morgion skaņdarbi austiņās aizēno pat šāda rakstura notikumus.
Starp citu, jau kādu laiciņu man pie sienas ir ĪSTA MĪLESTĪBA. Fantastiskas sajūtas skatoties tās telpā!!!
