Viņa beidzot ir uzsākusi savu samīļošanas akciju! Liekas, kāds klikšķis notikšķējis vai skrūve ieskrūvēta līdz galam. Pagājušo nedēļ bija bēgšanas mēģinājums tepat netālu – pie sāļā jūras ūdens. Viņa, protams, atzīst, ka teju pēc mēneša pavadīšanas meža vidū ir sasodīti grūti iejusties asfalta un bruģa nocietinājumos. Vienīgā vieta, kur viņa iejutās, bet urdīšanas un bakstīšanas bija sveču liesmām izgaismota, silta vanna. Esmu pārliecināta, ka viņa vispār pat negrib iejusties šai „pasakainajā’ vienaldzības aromātā! Tad nu bēguļots tiek ik pēc brītiņa. Ja, kāds vēlas, var droši pievienoties, viņa nedusmosies, uz tevi viņa nemāk dusmoties, bet reizēm apsver iespēju iemācīties. Esmu pārliecināta, ka arī tu neesi sajūsmā par šo aromātu!
Pareizi , tātad – pēdējā no saviem bēguļošanas gadījumiem viņai gadījās novērot kādu kaķēnu. Ik rītu, ik pēcpusdienu, ik vakaru viņš kādu samīļoja, pieglaudās klāt klusām, nemanāmi un bezgala maigi, bez bailēm un bikluma – katram ceriņkrūmam, puķei, soliņam, katrai garāmejošai kājai. Reizēm viņa stāsta par tām kosmiskajām sajūtām, kad katru vakaru pirms došanās uz Talfamadoru (starp citu arī Ramfurds un Horno tur ir pabijis 
) kaķēns guļ vismaz stundu uz krūtīm, gurdi un nepārtraukti murrādams un miklo purniņu un ausis glauzdams gar kaklu un auss ļipiņu. Viena skabarga gan tādai bēguļošanai ir - ilgāk esot vienā vietā vientulība lien iekšā pa visiem caurumiem.
Tā nu arī viņa tagad esot šai pilsētas iesprostojumā rītus uzsāk ar samīļošanas un pieglaušanās akciju. Viņas rīts gan sākas ap pulkstens 9:30, tāpēc, ja vēlaties sastapt viņu, pieglaužamies zāles stiebriem, kas aiz viņas loga, zaļajam metāla žogam un ozolam un kļavai, kas ielas pretējā pusē, tad tikai pēc 9:30. par cilvēku reakciju gan nejautājiet – ierasta – nesaprotoša. Nu ja, viņiem droši vien mīļu pieglaudienu pāri pārēm, tāpēc arī nesaprot.
Bet prātā jau atkal nākošais bēgšanas plāns, šoreiz iespējams uz Titānu!
