Sāpes jau pašas no sevis nekur nepazūd. Tāpat vien tās pastaigās nedodas… Tām vienmēr ir jāpalīdz. Vairumā gadījumu tam ir vajadzīgs vairāk kā divas rokas!
Mīlestības pārpilna vientuļniece? Nez vai mēs maz saprotam, ko tas vispār nozīmē. Tev es varu pateikt tikai to, ka nevajag noķengāt! Ja nerubī, kas tevī notiek, tad nav ko lieki plātīties. Labi, pietiks par to – kam ir sākums ir arī beigu. Tāpēc aizmirsīsim sākumu. Aplim nav ne sākuma ne beigu – bezgalības garša. Jādzīvo aplī! Tikai nevajag aizmirst šad tad paskatīties uz to melnumu, kas griežas ap tevi, lai pats nekļūtu akmeņogļu melns. Pag, vai akmeņogles maz bija melnas? Esmu jau piemirsusi. Lai nu paliek, neizplūdīsim gari, bet pēc tam tik un tā jānomētā ar akmeņiem, vienalga, jūrmalas oļiem vai ragainiem laukakmeņiem. Jāņem palīgā vēl pāris rokas un kopīgiem spēkiem jānomētā, jāizdzen. Un tad aplī iekšā! Kā teicis kāds, kura rokas jau akmeņus ņēmušas – nekad jau nav tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk! Un , jā, vēl tikai pateikšu, ka pacietība nav īstās zāles, pat neceriet!
Nu tad tiksimies ģeometriskajā figūrā!
Tikai neaizmirsti, ka laiks ir kā H2O
