Kultūra – galvenā pazīme, kas atdala cilvēku no dabas??? Protams, varētu domāt, ka cilvēki ar savu spēju intelektuāla un mākslinieciska procesa rezultātā radīt ko netveramu un iekšēji ļoti baudāmu kaut kādā veidā ir pārāki par dabu.?. vai cilvēks ar savu abstrakto morāli, kas balstās uz viņa dzīvesveida īpatnībām ir varenāks un kaut kādā veidā īpašāks par dabu? Vai tiešām kultūrā gan objekts, gan subjekts ir cilvēks?
pārāk dziļi retoriskie jautājumi, kas tomēr prasa dikti daudz atbilžu….
Manī ir dziļa pārliecība, ka cilvēks nav atdalīts no dabas. Lai lidojums kosmosā būtu ātrāks un vienkāršāks es varētu palīgā ņemt divus ļoti vajadzīgus un ne katram pazīstamus draugus – puisi vārdā dabiskais un briedi vārdā Dzīvais! Vai tāpēc vien ,ka dabiskais nav tāpat kā puķe vai koks tieši savienots ar zemi, nav savienots ar dabu,( kurai nu jau ir tieksme izplatīties arī TUR!). arī briedis Dzīvais nav tieši savienots ar māti zemīti, bet šā vai tā viņš ir vienots ar dabu, viņš neapstrīdami ir dabas sastāvdaļa. Tāpat dzīvajam ir savs dzīves ritms, savas paražas, savi ēšanas rituāli, ko viennozīmīgi arī var nosaukt par kultūru, brieža Dzīvā kultūru. Dzīvais ar saviem instinktiem līdzīgi kā Dabiskais ar savu intelektu arī rada parādības, kuras arī var ierindot brieža kultūras sadaļā, piemēram, brieža pārošanās vai savas teritorijas ieradīšanas rituāls.
Starp citu, es aizmirsu pieminēt, ka Dabiskais nav puisis no Rīgas, kurš ir pieklājīgs un izpalīdzīgs un ļoti strikti ievēro ētiskos likumus. Pavisam savādāk! Dabiskais ir puisis no Nākotnes, 28 gadus jauns un dzīvo kopā ar māti mazā baltu ķieģeļu mājā, kas kļuvuši pelējumpelēki. Tēvs pirms pāris gadiem pameta šo sauli un tagad ir devies kur citur, kur, to mums nevienam nav pa spēkam izdibināt. Dabiskais ir p[ieņēmis tēva nodarbošanos un audzē bites. Sākumā viņš bija ļoti centīgs un katrai jaundzimušajai bitei deva vārdu, taču bites katru dienu dzima tūkstošiem un viņa entuziasms un apņēmība šai jomā izsīka. Arī Dabiskais nejūt plaisu vai kādu savādāku šķērsli starp sevi un dabu. Viņš jūtas ļoti vienots ne tikai ar bitēm, bet arī mežu, kas visapkārt viņa mājelei un arī ar ūdeni, mākoņiem, ar zemi… un Dabiskais necenšas izjaukt šo „nejauši” izveidojušos saikni. Par bišu un arī brieža Dzīvā saistību ar kultūru Dabiskais nekad nav domājis, nav bijusi nepieciešamība un vēlme nosēsties iepretim kamīnam ar sarkani zaigojošu liesmu un, resnu cigāru rokās, padomāt par kaut ko savādāku. Arī par savu saistību un lomu Latvijas un visas pasaules kultūrā Dabiskais nav domājis. Nē, pareizāk gan būtu teikt, ka viņš ir domājis, bet ne apzināti un ne ļoti daudz. Dabiskajam gluži tāpat kā lielākajai daļai cilvēku liekas, ka kultūru veido tikai pāris atsevišķu, ar cilvēka intelektu un mākslinieciskajām spējām radītu lietu un parādību. Dabiskais nekad nav domājis par to, ka kaut vai tas vien , ka viņš ir Latvietis padara kaut vai nejauši viņu piederīgu kultūrai un ar to vien viņš ir īpašs. Tāpat kā Dzīvais ir arī liela kultūras sastāvdaļa, savādākas kultūras.
Nekādas plaisas nav, tā ir tikai mūsu prātā!
