Sofija. sevis žļambāšana Augusts 29, 2008

Tie, kuri spēj saprast visu, kas vien ir saprašanas, bet ne izprašanas cienīgs, jau pazīst Sofiju.

Viņai nepatīk gulēt, vairs nepatīk tik nežēlīgi daudz gulēt. Bet, ja neblenžam uz šo visai neticamo faktu, tieši šobrīd Sofija gulšņā/ja savā gultā. Tā nav apaļa, lai kā viņai gribētos, bet nav. Pie gultas nobružātās koka kājas stāvēja tikko izēsta lielā saldējuma kārba un piparmētru lakstu kāti. Sofijai patīk ēst saldējumu ar zaļajām piparmētru lapām. Ēdot saldējumu no lielās kārbas, Sofija mēdz domāt par Koudiju no seriāla soli pa solim( tā starp citu un starp rindiņām iespraucoties, šorīt pēc ļoti, ļoti ilga pārtraukuma noskatījos vienu sēriju, nezināju, ka to atkal rāda) kuru viņa bērnībā mēdza skatīties loti daudz un atvērtām acīm. Viņai šis seriāls ļoti patika, viņai tas esot ļāvis aizceļot kaut kur pavisam citur, lai tikai uz 30 minūtēm, bet tomēr citur. Lai gan grūti pateikt, kas viņai patika vairāk – seriāls vai pats Koudijs! Sofija tad mēdza iedomāties kā viņa dzīvo dzīvi kopā ar cilvēku kā Koudijs. Abi kā divi tauriņi!

Šobrīd Sofija vārtījās kaut kur starp gultas pārklāju un pufīgi zilo segu un sapņoja, atkal sapņoja atvērtām acīm! Varbūt arī šobrīd viņa domāja par kādu, tādu kā Kuodijs?? Nē, nē, šobrīd viņa tikai domāja par domāšanu. Sofija izmisīgi centās atrast iemeslu savai tieksmei tik daudz nevajadzīgi domāt, tik daudz analizēt. Viņa nesaprata savus pūliņus izprast katru cilvēku rīcību, katru žestu, karu vārdu un tā toņkātu. Pat acu skatienu viņa spēja izanalizēt u ieurbties tajā tik dziļi, cik otrs vispār aizdomāties nespēj. Bet tas traucē, Tas izkaltē Sofiju., liek sarauties viņas iekšējajiem orgāniem čiekurā, kamolā un vēl visādīgi. Tas gluži vienkārši traucē skatīties ar uzticību un paļaušanos. Un lai kā viņa censtos, viņai neizdodas nojaukt šo mūri un atbrīvot savu jau nepacietīgi gaidoši naivumu…

Sofija guļ uz muguras un izmisīgi mēģina kaut ko atrast nelīdzeni baltajos griestos. Viņai kā vienmēr liekas, ka tie nemaz nav tik augstu, teju ar rievotajiem pirkstu galiem aizsniedzami. Gribētos, lai tie būtu augstāk un varbūt ne balti, bet gan tumši zili, tik tumši, lai varētu gulēt uz muguras un prātot, vai tie ir melni vai tumši zili un lai varētu tur mēģināt saskatīt sēnītes! Šķiet viņas gulšņāšana un sevis mocīšana ir novedusi pie zināmiem rezultātiem un iznākumiem..

Ja vēl neesmu minējusi, tad Sofijas sirds, dvēseles, ķermeņa, prāta, iztikas un vēl visādīgi viela ir skatuve. Reizēm šķiet, ka viņa skatuvē atrodas nepārtraukti. Es neesmu pārliecināta vai viņas uztverē eksistē šie divi vārdi -> skatuve un es, kā divi dalāmi un šķirami vārdi. Katru savu lomu, katru tēlu viņa iepazīst dziļāk nekā viņa zin pati sevi. Viņa vienmēr meklē katras tēla kustības, katra vārda un tā toņkārtas ieganstu un izskaidrojumu, mērķi un ierosinājumu, lai to izprastu, lai spētu būt viņš.

Liekas šis analizēšanas un nepārtrauktās domāšanas darbs viņai kā niķis ir pielipis arī dzīvē! Kad šī doma bija ielavījusies viņas galvā, Sofija nesteidzīgi sniedzās pēc izēstās saldējuma kārbas. Diemžēl izēsta, nav glābiņa pat tur. Savādi apzināties, ka kaut kas tik, tik, tik ir traucēklis dzīvot tīri, bez aizdomām.

Savādi, bet varbūt pat ļoti izskaidrojami, taču kopš tās dienas Sofijai atkal patīk gulēt ilgi. Viņa vairs neceļas!

plauksta Augusts 29, 2008

Plaukstiņa iedarbojas. Ir tikai jāpiestrādā!

Vēl pirms 4 dienām mocījos ar to pavisam neforšo sirdsapziņas sajūtu. Likās, ka nekad to nespēšu izdabūt ārā. Es runāju par to galīgi nekur nederīgo sirdsapziņu. Es nekādā gadījumā neapgalvoju, ka sirdsapziņa ir nekur nelietojama un nederīga, galīgi nē! Sirdsapziņa palīdz dzīvot tīrāk. Bet šoreiz es domāju to, kura uzrodas tad, kad tai nu pilnīgi noteikti nevajadzētu kaut kur uzpeldēt. Nu tā, kura uzrodas tais mirkļos, kad kāds tev izdara ko jauku un patīkamu, kad kāds tev izpalīdz un piepilda savu laiku, piemēram, izdarot tev ko tādu, ko tam kas man/tev tur iekšā, tas, ko vairums cilvēki mēdz saukt par dvēseli (bet man tam gribas izdomāt savu vārdu, vēl neesmu izdomājusi, kad izdomāšu pateikšu, bet pagaidām iztikšu ar šo pašu) dikti, dikti gribas. Domāju, ka sapratāt, ka runa virzās uz priekšu par tādiem kā labajiem darbiņiem tavā labā! Un tieši šais brīžos manī uzrodas tā nekur neaicinātā sirdsapziņa un liek justies neglābjami vainīgai par to, ka kāds man izdarījis ko jauku un tērējis savu laiku dēļ manis. Stulbi, ne?

Bet še ku re ku jau sesto dienu aktīvi strādāju pie plaukstiņas sistēmas un šī mistiskā un , atklāti sakot, arī ļoti kaitinošā un kaitīgā sirdsapziņa ir aizklīdusi blandīties, tā ir aizlīdusi kā liels un resns maijvaboļu kāpurs!

Ir cilvēki, kas zin par kādu maģisko plaukstiņu runāju! Tie, kuri vēl nezin var droši jautāt, nāks tikai par labu sevis pieņemšanā

tu esi tu, ne cits! Trešdiena Augusts 28, 2008

[Brīdī, kad tu sevi pieņem, tu kļūsti atvērts, viegli iev.... ] Brīdī, kad tu sevi pieņem! Jopcik, vai mēs sevi pieņemam? Nu , bet , lūdzu, esiet godīgi! Mēs sevi skrienam tikai pārveidot un pārveidot, aizmirstot, kas mēs esam! Kāpēc mums ir bail būt mums pašiem! Eeeeeuuuu, kur un no kurienes mums tas? Vai tiešām man ir jābūt savādākai, jāmainās, lai kaut kas sapasētu, lai otram būtu vieglāk? Nu ne taču! Es esmu tāda kāda esmu un tai brīdī, kad cenšos kaut ko apspiest, kaut ko neizrādīt, nebūt tik strauja, nebūt tik mīļa, cik tieši tai brīdī jūtos, tad es vairs neesmu es! Es esmu tas, ko kāds cits vēlētos, lai es būtu, ko viņš ir iedomājies , kas es esmu! Kas mēs katrs esam? [Ir neiespējami izdzīvot kaut ko pilnībā, kad prāts tiecas pēc nākotnes...] Rīt būs cita diena un rīt tu iespējams sevī jau būsi atklājis ko jaunu un neskartu. Šodien ir šodiena un šodien ir jābūt sev pašam, neatņem sev sevi! Tu esi tu, ne cits! [Pieņem sevi tādu, kāds tu esi. Tā ir visgrūtākā lieta pasaulē, jo tā ir pretrunā ar to, kas tev mācīts! No mazotnes tev ir stāstīts kādam tev jābūt. Tu visu laiku esi programmēts..]

Brīdī, kad tu sevi pieņem… tai brīdī tevi sāk pieņemt visa pasaule un redzēt tevi, nevis to, kam tev vajadzētu būt!

[ ] —> Ošo „Tuvība. Uzticēšanās sev un citiem”

gribi mazliet konkrētāk? Augusts 13, 2008

Beidzot kāds vakars un nakts pavadīta gods godam! Esmu tikusi pie sen solītās un kārotās rotaļlietas. Tā nu biju mērīt viļņu augstumu un smilšu rupjības pakāpi. Beidzo atkal centos noķert vēju. Kamēr es viņu ķēru, viņš spēlēja spēlītes manos matos, par skādi viņam, jo tagad to vairs nav tik daudz, lai sameistarotu tur bardaku. Jāpiekrīt Krustapam, ka augustā jūrai tiešām piemīt man neaptverams šarms.

Dodoties mājās gan kāds melns BMW markas automobiļa īpašnieks man atgādināja, ka Rīgas ielas nav tā pateicīgākā vieta, kur naktīs baudīt vientulīgas pastaigas. Laikam jau neapgāžams fakts, ka ši auditorija ir tik drausmīgi nogribējusies, ka tikai ar vienu „Nē!” nepietiek. Bet pie jūras sasmeltā bezgalības sajūta un Morgion skaņdarbi austiņās aizēno pat šāda rakstura notikumus.

Starp citu, jau kādu laiciņu man pie sienas ir ĪSTA MĪLESTĪBA. Fantastiskas sajūtas skatoties tās telpā!!!

Mazs Kaķēns Satikās! Augusts 12, 2008

Viņa beidzot ir uzsākusi savu samīļošanas akciju! Liekas, kāds klikšķis notikšķējis vai skrūve ieskrūvēta līdz galam. Pagājušo nedēļ bija bēgšanas mēģinājums tepat netālu – pie sāļā jūras ūdens. Viņa, protams, atzīst, ka teju pēc mēneša pavadīšanas meža vidū ir sasodīti grūti iejusties asfalta un bruģa nocietinājumos. Vienīgā vieta, kur viņa iejutās, bet urdīšanas un bakstīšanas bija sveču liesmām izgaismota, silta vanna. Esmu pārliecināta, ka viņa vispār pat negrib iejusties šai „pasakainajā’ vienaldzības aromātā! Tad nu bēguļots tiek ik pēc brītiņa. Ja, kāds vēlas, var droši pievienoties, viņa nedusmosies, uz tevi viņa nemāk dusmoties, bet reizēm apsver iespēju iemācīties. Esmu pārliecināta, ka arī tu neesi sajūsmā par šo aromātu!

Pareizi , tātad – pēdējā no saviem bēguļošanas gadījumiem viņai gadījās novērot kādu kaķēnu. Ik rītu, ik pēcpusdienu, ik vakaru viņš kādu samīļoja, pieglaudās klāt klusām, nemanāmi un bezgala maigi, bez bailēm un bikluma – katram ceriņkrūmam, puķei, soliņam, katrai garāmejošai kājai. Reizēm viņa stāsta par tām kosmiskajām sajūtām, kad katru vakaru pirms došanās uz Talfamadoru (starp citu arī Ramfurds un Horno tur ir pabijis ) kaķēns guļ vismaz stundu uz krūtīm, gurdi un nepārtraukti murrādams un miklo purniņu un ausis glauzdams gar kaklu un auss ļipiņu. Viena skabarga gan tādai bēguļošanai ir - ilgāk esot vienā vietā vientulība lien iekšā pa visiem caurumiem.

Tā nu arī viņa tagad esot šai pilsētas iesprostojumā rītus uzsāk ar samīļošanas un pieglaušanās akciju. Viņas rīts gan sākas ap pulkstens 9:30, tāpēc, ja vēlaties sastapt viņu, pieglaužamies zāles stiebriem, kas aiz viņas loga, zaļajam metāla žogam un ozolam un kļavai, kas ielas pretējā pusē, tad tikai pēc 9:30. par cilvēku reakciju gan nejautājiet – ierasta – nesaprotoša. Nu ja, viņiem droši vien mīļu pieglaudienu pāri pārēm, tāpēc arī nesaprot.

Bet prātā jau atkal nākošais bēgšanas plāns, šoreiz iespējams uz Titānu!

ceļš Augusts 8, 2008

Sēžot ar pašdarināta, necaurredzami sarkana vīna glāzi starp pirkstiem tepat pļavas maliņā un vērojot debesis, kad saule tik tikko pazudusi rudzulaukā, ir atgūts miers un līdzsvars, kura neatņemama garšviela ir ticība!
Fantastiskais un veldzējošais sajūtu paladziņš ir pārklājis visu ķermeni kā tā saucamais “laimes krekliņš”, kas klāj mazuli piedzimstot!

apgrieztā simbioze Augusts 4, 2008

Simbioze? Nē, tik vienkārši gluži tas viss nav! Aktieris ir režisora rakstāmspalva, tāpat kā režisors aktiera. Aktieris ir režisora mākslas galvenais materiāls, taču tas nav tikai materiāls vien, tas ir arī radītājs, mākslinieks, tāpat kā režisors. Bet tajā ir kas vairāk par simbiozi. Simbiozi parasti mēdz piedēvēt vienkāršām lietām, lietām, kas nekad neprasa sīkākus paskaidrojumus. Savukārt aktiera un režisora attiecības ir kas vairāk par vienkāršu elpas iepūšanu ķermenī. Zināmā mērā aktiera un režisora attiecības var nosaukt par savdabīgu mīlestību. Tagad, kad visi ir pieraduši blamēt šo vārdu un tā nozīmi, varbūt jūs nemaz nesapratīsiet, ko es ar to gribēju pateikt. Bet par vienu varat būt droši – aktieris un režisors ir neizbēgami savstarpēji atkarīgi, un nezinu vai šīs alkas vienam pēc otra kādam maz ir izdevies apslāpēt.

Jāuzvar šīs alkas, jābeidz tiekties vēl pēc kāda. Jākļūst gan par aktieri, gan režisoru! Bet ja neizdosies, tad es noteikti zināšu kur tevi uzmeklēt!

Mana ģeometriskā figūra! Augusts 4, 2008

Sāpes jau pašas no sevis nekur nepazūd. Tāpat vien tās pastaigās nedodas… Tām vienmēr ir jāpalīdz. Vairumā gadījumu tam ir vajadzīgs vairāk kā divas rokas!
Mīlestības pārpilna vientuļniece? Nez vai mēs maz saprotam, ko tas vispār nozīmē. Tev es varu pateikt tikai to, ka nevajag noķengāt! Ja nerubī, kas tevī notiek, tad nav ko lieki plātīties. Labi, pietiks par to – kam ir sākums ir arī beigu. Tāpēc aizmirsīsim sākumu. Aplim nav ne sākuma ne beigu – bezgalības garša. Jādzīvo aplī! Tikai nevajag aizmirst šad tad paskatīties uz to melnumu, kas griežas ap tevi, lai pats nekļūtu akmeņogļu melns. Pag, vai akmeņogles maz bija melnas? Esmu jau piemirsusi. Lai nu paliek, neizplūdīsim gari, bet pēc tam tik un tā jānomētā ar akmeņiem, vienalga, jūrmalas oļiem vai ragainiem laukakmeņiem. Jāņem palīgā vēl pāris rokas un kopīgiem spēkiem jānomētā, jāizdzen. Un tad aplī iekšā! Kā teicis kāds, kura rokas jau akmeņus ņēmušas – nekad jau nav tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk! Un , jā, vēl tikai pateikšu, ka pacietība nav īstās zāles, pat neceriet!
Nu tad tiksimies ģeometriskajā figūrā!

Tikai neaizmirsti, ka laiks ir kā H2O

bez plaisām Augusts 4, 2008

Kultūra – galvenā pazīme, kas atdala cilvēku no dabas??? Protams, varētu domāt, ka cilvēki ar savu spēju intelektuāla un mākslinieciska procesa rezultātā radīt ko netveramu un iekšēji ļoti baudāmu kaut kādā veidā ir pārāki par dabu.?. vai cilvēks ar savu abstrakto morāli, kas balstās uz viņa dzīvesveida īpatnībām ir varenāks un kaut kādā veidā īpašāks par dabu? Vai tiešām kultūrā gan objekts, gan subjekts ir cilvēks?

pārāk dziļi retoriskie jautājumi, kas tomēr prasa dikti daudz atbilžu….
Manī ir dziļa pārliecība, ka cilvēks nav atdalīts no dabas. Lai lidojums kosmosā būtu ātrāks un vienkāršāks es varētu palīgā ņemt divus ļoti vajadzīgus un ne katram pazīstamus draugus – puisi vārdā dabiskais un briedi vārdā Dzīvais! Vai tāpēc vien ,ka dabiskais nav tāpat kā puķe vai koks tieši savienots ar zemi, nav savienots ar dabu,( kurai nu jau ir tieksme izplatīties arī TUR!). arī briedis Dzīvais nav tieši savienots ar māti zemīti, bet šā vai tā viņš ir vienots ar dabu, viņš neapstrīdami ir dabas sastāvdaļa. Tāpat dzīvajam ir savs dzīves ritms, savas paražas, savi ēšanas rituāli, ko viennozīmīgi arī var nosaukt par kultūru, brieža Dzīvā kultūru. Dzīvais ar saviem instinktiem līdzīgi kā Dabiskais ar savu intelektu arī rada parādības, kuras arī var ierindot brieža kultūras sadaļā, piemēram, brieža pārošanās vai savas teritorijas ieradīšanas rituāls.

Starp citu, es aizmirsu pieminēt, ka Dabiskais nav puisis no Rīgas, kurš ir pieklājīgs un izpalīdzīgs un ļoti strikti ievēro ētiskos likumus. Pavisam savādāk! Dabiskais ir puisis no Nākotnes, 28 gadus jauns un dzīvo kopā ar māti mazā baltu ķieģeļu mājā, kas kļuvuši pelējumpelēki. Tēvs pirms pāris gadiem pameta šo sauli un tagad ir devies kur citur, kur, to mums nevienam nav pa spēkam izdibināt. Dabiskais ir p[ieņēmis tēva nodarbošanos un audzē bites. Sākumā viņš bija ļoti centīgs un katrai jaundzimušajai bitei deva vārdu, taču bites katru dienu dzima tūkstošiem un viņa entuziasms un apņēmība šai jomā izsīka. Arī Dabiskais nejūt plaisu vai kādu savādāku šķērsli starp sevi un dabu. Viņš jūtas ļoti vienots ne tikai ar bitēm, bet arī mežu, kas visapkārt viņa mājelei un arī ar ūdeni, mākoņiem, ar zemi… un Dabiskais necenšas izjaukt šo „nejauši” izveidojušos saikni. Par bišu un arī brieža Dzīvā saistību ar kultūru Dabiskais nekad nav domājis, nav bijusi nepieciešamība un vēlme nosēsties iepretim kamīnam ar sarkani zaigojošu liesmu un, resnu cigāru rokās, padomāt par kaut ko savādāku. Arī par savu saistību un lomu Latvijas un visas pasaules kultūrā Dabiskais nav domājis. Nē, pareizāk gan būtu teikt, ka viņš ir domājis, bet ne apzināti un ne ļoti daudz. Dabiskajam gluži tāpat kā lielākajai daļai cilvēku liekas, ka kultūru veido tikai pāris atsevišķu, ar cilvēka intelektu un mākslinieciskajām spējām radītu lietu un parādību. Dabiskais nekad nav domājis par to, ka kaut vai tas vien , ka viņš ir Latvietis padara kaut vai nejauši viņu piederīgu kultūrai un ar to vien viņš ir īpašs. Tāpat kā Dzīvais ir arī liela kultūras sastāvdaļa, savādākas kultūras.

Nekādas plaisas nav, tā ir tikai mūsu prātā!