Parunāsim par attiecībām. Par zivs attiecībām ar zāles atspulgu saullēktā. Par nokaltušas un līdz pilnībai sažuvušas ozola lapas attiecībām ar tumši melnajām riepām ar radzēm pēc lietus.
Starp citu, man nepatīk rakstīt, pasakot visu skaidri un gaiši. Nepatīk nolikt visu uz paplātes, lai katrs, kurš vēlas, var bez pūlēm pieiet un paņemt visu, ko vēlas. Man nepatīk runāt caur puķītēm vien, man patīk runāt caur nezālēm, caur nezāļu mežu. Caur biezu kosu mežu. Vai esi kādreiz mēģinājis izravēt kosas? Ir ko papūlēties, ne??? Tikai īsts kosu pazinējs spēj veikt šo uzdevumu. Protams, ja tu vispār esi iebraucis kāds uzdevums jāveic… šoreiz būs citādi!
Bet runa jau bija par attiecībām. Par pamatu zem kājām un lidošanu eiforijā vienlaikus. Gribas piekrist, ka attiecības nav drošas. Nevienas! Bet lai vai kā, paliek dikti daudz „bet”. Sirds šā vai tā bauro neskaitāmi daudz „bet”. „Bet” - kas gan tas ir, ja jau no sākta gala esi pārliecināts, ka tas neilgs mūžīgi, ja no paša sākuma nespēj neko solīt, ja jau tad tevī nav šīs mūžības sajūtas? Ja jau ceļa piebrauktuvē, var pateikt, ka nezini kā būs rīt… Es esmu pārliecināta, ka nevienas attiecības nav drošas! Bet ja tas ir pa īstam, tad sajūtas paliek vienmēr, vienmēr ir eiforijas sajūtas, vienmēr ir grūti nostāvēt uz zemes un vienmēr pārņem mūžības pārliecība, kas nepamet. Vienmēr gribas vēl un vēl, vienmēr tiecies pēc otra divdesmit četras stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā, trīsdesmit vienu dienu mēnesī un vairāk kā trīssimt sešdesmit dienas gadā, un tevī zūd kautrība, zūd kautrība to izrādīt…
Starp citu, kaut kā tā ir sanācis, ka praktiski visi burtu mistrojumi tapuši sabiedriskajā transportā. Tramvajs rakstīšanai ir visnedraudzīgākais!
