Šobrīd vienīgās vietas, kur jūtos kā mājās ir skatuve un pļava ar meža piedevām.Tās ir tās vietas, kurās esot es pārliecinoši izjūtu sajūtas, ka tieši tur man ir jābūt. Vārdos to laikam sauc par piederības sajūtu, bet uz savas ādas es to saucu par fantastisko un veldzinošo sajūtu paladziņu. Pēc tā pirmā es jau tagad ilgojos(vispār šobrīd neizsakāmi ilgojos arī pēc tā garšīgā siera, lauku vīna un vismaz piecām iedegtām svecēm).Lai gan zinu, ka mežs un pļavas man tagad būs cik tik uziet, tik un tā tos nav veselīgi nošķirt. Tagad laikam vajadzētu pateikt kādu trāpīgu salīdzinājumu, piemēram, ka tie ir kā cimds bez rokas. Bet es varētu pateikt, ka tas ir kā skatuve bez pļavas.
Starpcitu, vai esat pamanījuši, ka pļavas pamazām sāk pārvērsties par dikti daudz maziem kvadrātiņiem ar vairākām kaštelēm uz tiem? Reizēm, kad skatos uz vecajiem māju jumtiem, kuros iesakņojušies mazie un žiperīgie bērzi, man gribas domāt, ka mežs tā pat vien nepadosies. Tas apēdīs pilsētu. Beidzot apēdīs. Es skumšu pēc dzelteni izgaismotajām ielām naktīs. Es pilsētu pielūdzu tikai naktīs… Īpaši veco koka māju rajonus. Un Daugavu, jā, Daugavas tilti naktīs ir pasakaini apburoši. Varbūt var sarunāt ar mežu, lai tos atstāj man?
