pirms mirkļa pamodos! Nu jau nāk vakars! šīs dienas pavadītās tādā kā vienatnē, it kā šis tas notiek, bet tik un tā tādā mierīgā vienatnē, tikai ik pa laikam atgriežos realitātē, lai izbaudītu sen gaidītu sarunu, dialogu… beidzot uzradusies mamma, pamodināja un nopratināja vai esmu kko ēdusi. Savādi, ja kāds ik pa laikam neatgādinātu par ši rituāla eksistenci, es doši vien varētu dzīvoties ilgi bez jebkādas ēst gatavošanas, jo vienkārši negribas un šādā stāvokī pavisam aizmirstas, ka eksistē arī tāda parādība, kā ēdiena baudīšana. Bet gatavot gan man patīk, patīk skatīties kā kartupeļu pankūku mīkla trinas gar bļotas malām, kad to kuļu, patīk sajust dzērveņu aromātu un patīk arī tā sajūta, kad izjūtot to smaržu un vērojot to mīkstā vidus sastāva sajaukšanos, kad tās spaidu, jūtu siekalas saskrienam mutē un jau liekas pilna mute asi skābu dzērveņu…
Šobrīd uz manas mēles kūst zemenes- sulīgas, gaļīgas un dikti zemenīgas… izskrēju cauri savam mazajam Elvīras ielas tirdziņam un nevarēju noturēties pretī tam kārdinošajam aromātam – nopirku. esmu pārliecināta, ka nākošnedēl, noteikti par visādiem našķiem un nevajadzīgām lietām atvēlētu naudiņu nopirkšu vismaz 2 kilogramus ar zemenēm un došos prom, uz mežu un uz pļavu arī, skraidīšu ppļavu, vārtīšos zālē un ēdīšu zemenes. Ļaušu mazajiem kukainīšiem rāpot pār basajām kājām. Gribas beidzot nolēkt no sakarsušajām mūra ēkām…
Ļaušu mežam un pļavai ienāk manī!!! kurš vēlas doties līdzi?
