Uzskricilēts 19.05.2008.
Visnotaļ savdabīga diena. Šobrīd vajadzētu šo to palasīt par Olimpiskajām spēlēm, bet tā vietā es apķēpāju papīra lapeli un tavu zaļo ekrānu ar laikam pie viena.
Iecerēto šīs dienas beigu daļas braucienu uz Zaķumuižu nācās atlikt jau no paša rīta., vajadzības, uz nedaudz ilgāku laiku, ar savu klātbūtni aizpildīt skolas sienstarpas, dēļ. Taču nepaiet ne pāris stundu līdz, desmit zvaniem noskanot, nākas lavīties ārā no drusku piedūmotās skolas, jo kādam bija ienācis prātā puiku tualetēs parotaļāties ar sērkociņiem. Nekomentēšu šo rīcību, jo negribas te visu tā piemēslot!
Bet, lai nu kā, brauciens uz Zaķumuižu jau atcelts un tur nu vairs neko neizlabosi. Tad nu tiek nolemts doties uz centru iepirkties. Kaut kur tam visam pa vidu vēl pienāk ziņas, ka vajadzētu doties Sadovņikova ielas medībās, kurā vajadzētu nonākt pirms 17:00. jāatzīst, ka iepirkšanās izturēta gods godam. Tika uziets pat neliels veikaliņš, kurā noteikti atgriezīšos, lai beidzot sameistarotu pati savus auskarus.
Turpinājumā pelde pa Maskavas rajona romantiskajām ielām. Iepatikās! Tā vienatnē klaiņojot izdevās sakāpināt savu garastāvokli vismaz par pāris promilēm. Arī Sadovņikova ielu izdevās nomedīt pirms 17:00. Ieraugot ļaužu masas iestādē, kurā man vajadzēja nokārtot tādu kā atļauju, lai visu jūlija mēnesi varētu atrasties meža vidū(nevaru sagaidīt), saļimst kājas. Bet manu garastāvokli iepriekšējā stadijā atgriež atpakaļ šīs iestādes darbinieces, kurām, neskatoties uz darbadienas noslēguma tuvošanos, nebija slinkums noņemties ar maniem jautājumiem un skraidīt apkārt, lai noskaidrotu visvisādas lietiņas un to visu vēl darīt ar tādu entuziasmu un smaidu sejā. Tas priecē. Rindu gan neizdodas izstāvēt, būs jāatgriežas citreiz.
Vēl iznirstu cauri apkārtnes ielu noskaņai un sēžos autobusā. Pulkstens 18:16, bet autobuss pilnīgi tukšs, tas viss ir man vienai. Nākošajā pieturā gan iekāpj kāds večuks un nosēžas netālu no manis izvēlētās vietas. Notiek manis neatlaidīga atbrīvošanās no virsjakas, un še ku re ku, kamēr es muhļājos ar savu jaku , šis jau atrodas man blakus. Šis gan ir ašais. Nez kas viņu tā pievilināja? Mans adītais violetais džemperis? Neliekos traucēta. Vēroju ainavu un brīžiem uzmetu acis uz nu jau piebāzto autobusu. Arī večuks karstumā sāk iesvīst un uz viņa pieres parādās sviedru lāses. Jāpiebilst, ka aromāts arī nav no izcilākajiem. Bet es neļaujos padoties un saglabāju organisma noskaņojumā radušās promiles. Tas lieliski izdodas līdz brīdim, kad iesvīdušā večuka roka, kas rotāta ar zelta krāsas pulksteni, pēkšņi atrodas uz manas kājas. Te nu gan seko eksplozija, lūgums atbrīvot manu kāju un izvēla piecelties un izkāpt, kas tiek arī izdarīta.
Mājās biezpiens ar diļļukiem atgriež mani uz kājām.
