Ilvaavli’s Weblog

Just another WordPress.com weblog

iekšā nepārstāj baurot Jūnijs 29, 2008

Fails atrodas: tikko izspiesta sula — ilvaavli @ 2:25 pēcpusdienā

Parunāsim par attiecībām. Par zivs attiecībām ar zāles atspulgu saullēktā. Par nokaltušas un līdz pilnībai sažuvušas ozola lapas attiecībām ar tumši melnajām riepām ar radzēm pēc lietus.

Starp citu, man nepatīk rakstīt, pasakot visu skaidri un gaiši. Nepatīk nolikt visu uz paplātes, lai katrs, kurš vēlas, var bez pūlēm pieiet un paņemt visu, ko vēlas. Man nepatīk runāt caur puķītēm vien, man patīk runāt caur nezālēm, caur nezāļu mežu. Caur biezu kosu mežu.  Vai esi kādreiz mēģinājis izravēt kosas? Ir ko papūlēties, ne??? Tikai īsts kosu pazinējs spēj veikt šo uzdevumu. Protams, ja tu vispār esi iebraucis kāds uzdevums jāveic… šoreiz būs citādi!

Bet runa jau bija par attiecībām. Par pamatu zem kājām un lidošanu eiforijā vienlaikus. Gribas piekrist, ka attiecības nav drošas. Nevienas! Bet lai vai kā, paliek dikti daudz „bet”.  Sirds šā vai tā bauro neskaitāmi daudz „bet”. „Bet” -  kas gan tas ir, ja jau no sākta gala esi pārliecināts, ka tas neilgs mūžīgi, ja no paša sākuma nespēj neko solīt, ja jau tad tevī nav šīs mūžības sajūtas? Ja jau ceļa piebrauktuvē, var pateikt, ka nezini kā būs rīt…  Es esmu pārliecināta, ka nevienas attiecības nav drošas! Bet ja tas ir pa īstam, tad sajūtas paliek vienmēr, vienmēr ir eiforijas sajūtas, vienmēr ir grūti nostāvēt uz zemes un vienmēr pārņem mūžības pārliecība, kas nepamet. Vienmēr gribas vēl un vēl, vienmēr tiecies pēc otra divdesmit četras stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā, trīsdesmit vienu dienu mēnesī un vairāk kā trīssimt sešdesmit dienas gadā, un tevī zūd kautrība, zūd kautrība to izrādīt…

Starp citu, kaut kā tā ir sanācis, ka praktiski visi burtu mistrojumi tapuši sabiedriskajā transportā. Tramvajs rakstīšanai ir visnedraudzīgākais!

 

sirds mājvieta Jūnijs 18, 2008

Fails atrodas: tikko izspiesta sula — ilvaavli @ 8:29 priekšpusdienā

Šobrīd vienīgās vietas, kur jūtos kā mājās ir skatuve un pļava ar meža piedevām.Tās ir tās vietas, kurās esot es pārliecinoši izjūtu sajūtas, ka tieši tur man ir jābūt. Vārdos to laikam sauc par piederības sajūtu, bet uz savas ādas es to saucu par fantastisko un veldzinošo sajūtu paladziņu. Pēc tā pirmā es jau tagad ilgojos(vispār šobrīd neizsakāmi ilgojos arī pēc tā garšīgā siera, lauku vīna un vismaz piecām iedegtām svecēm).Lai gan zinu, ka mežs un pļavas man tagad būs cik tik uziet, tik un tā tos nav veselīgi nošķirt. Tagad laikam vajadzētu pateikt kādu trāpīgu salīdzinājumu, piemēram, ka tie ir kā cimds bez rokas. Bet es varētu pateikt, ka tas ir kā skatuve bez pļavas.

Starpcitu, vai esat pamanījuši, ka pļavas pamazām sāk pārvērsties par dikti daudz maziem kvadrātiņiem ar vairākām kaštelēm uz tiem? Reizēm, kad skatos uz vecajiem māju jumtiem, kuros iesakņojušies mazie un žiperīgie bērzi, man gribas domāt, ka mežs tā pat vien nepadosies. Tas apēdīs pilsētu. Beidzot apēdīs. Es skumšu pēc dzelteni izgaismotajām ielām naktīs. Es pilsētu pielūdzu tikai naktīs… Īpaši veco koka māju rajonus. Un Daugavu, jā, Daugavas tilti naktīs ir pasakaini apburoši. Varbūt var sarunāt ar mežu, lai tos atstāj man?

 

sadoties rokās līdz pirksti kļūst zili… Jūnijs 6, 2008

Fails atrodas: tikko izspiesta sula — ilvaavli @ 4:24 pēcpusdienā

pirms mirkļa pamodos! Nu jau nāk vakars! šīs dienas pavadītās tādā kā vienatnē, it kā šis tas notiek, bet tik un tā tādā mierīgā vienatnē, tikai ik pa laikam atgriežos realitātē, lai izbaudītu sen gaidītu sarunu, dialogu… beidzot uzradusies mamma, pamodināja un nopratināja vai esmu kko ēdusi. Savādi, ja kāds ik pa laikam neatgādinātu par ši rituāla eksistenci, es doši vien varētu dzīvoties ilgi bez jebkādas ēst gatavošanas, jo vienkārši negribas un šādā stāvokī pavisam aizmirstas, ka eksistē arī tāda parādība, kā ēdiena baudīšana. Bet gatavot gan man patīk, patīk skatīties kā kartupeļu pankūku mīkla trinas gar bļotas malām, kad to kuļu, patīk sajust dzērveņu aromātu un patīk arī tā sajūta, kad izjūtot to smaržu un vērojot to mīkstā vidus sastāva sajaukšanos, kad tās spaidu, jūtu siekalas saskrienam mutē un jau liekas pilna mute asi skābu dzērveņu…
Šobrīd uz manas mēles kūst zemenes- sulīgas, gaļīgas un dikti zemenīgas… izskrēju cauri savam mazajam Elvīras ielas tirdziņam un nevarēju noturēties pretī tam kārdinošajam aromātam – nopirku. esmu pārliecināta, ka nākošnedēl, noteikti par visādiem našķiem un nevajadzīgām lietām atvēlētu naudiņu nopirkšu vismaz 2 kilogramus ar zemenēm un došos prom, uz mežu un uz pļavu arī, skraidīšu ppļavu, vārtīšos zālē un ēdīšu zemenes. Ļaušu mazajiem kukainīšiem rāpot pār basajām kājām. Gribas beidzot nolēkt no sakarsušajām mūra ēkām…

Ļaušu mežam un pļavai ienāk manī!!! kurš vēlas doties līdzi?

 

atrasta apskricilēta lapele Jūnijs 2, 2008

Fails atrodas: tikko izspiesta sula — ilvaavli @ 12:55 pēcpusdienā

Uzskricilēts 19.05.2008.

 

Visnotaļ savdabīga diena. Šobrīd vajadzētu šo to palasīt par Olimpiskajām spēlēm, bet tā vietā es apķēpāju papīra lapeli un tavu zaļo ekrānu ar laikam pie viena.

Iecerēto šīs dienas beigu daļas braucienu uz Zaķumuižu nācās atlikt jau no paša rīta., vajadzības, uz nedaudz ilgāku laiku, ar savu klātbūtni aizpildīt skolas sienstarpas, dēļ. Taču nepaiet ne pāris stundu līdz, desmit zvaniem noskanot, nākas lavīties ārā no drusku piedūmotās skolas, jo kādam bija ienācis prātā puiku tualetēs parotaļāties ar sērkociņiem. Nekomentēšu šo rīcību, jo negribas te visu tā piemēslot!

Bet, lai nu kā, brauciens uz Zaķumuižu jau atcelts un tur nu vairs neko neizlabosi. Tad nu tiek nolemts doties uz centru iepirkties. Kaut kur tam visam pa vidu vēl pienāk ziņas, ka vajadzētu doties Sadovņikova ielas medībās, kurā vajadzētu nonākt pirms 17:00. jāatzīst, ka iepirkšanās izturēta gods godam. Tika uziets pat neliels veikaliņš, kurā noteikti atgriezīšos,  lai beidzot sameistarotu pati savus auskarus.

Turpinājumā pelde pa Maskavas rajona romantiskajām ielām. Iepatikās! Tā vienatnē klaiņojot izdevās sakāpināt savu garastāvokli vismaz par pāris promilēm. Arī Sadovņikova ielu izdevās nomedīt pirms 17:00. Ieraugot ļaužu masas iestādē, kurā man vajadzēja nokārtot tādu kā atļauju, lai visu jūlija mēnesi varētu atrasties meža vidū(nevaru sagaidīt), saļimst kājas. Bet manu garastāvokli iepriekšējā stadijā atgriež atpakaļ šīs iestādes darbinieces, kurām, neskatoties uz darbadienas noslēguma tuvošanos, nebija slinkums noņemties ar maniem jautājumiem un skraidīt apkārt, lai noskaidrotu visvisādas lietiņas  un to visu vēl darīt ar tādu entuziasmu un smaidu sejā. Tas priecē. Rindu gan neizdodas izstāvēt, būs jāatgriežas citreiz.

Vēl iznirstu cauri apkārtnes ielu noskaņai un sēžos autobusā. Pulkstens 18:16, bet autobuss pilnīgi tukšs, tas viss ir man vienai. Nākošajā pieturā gan iekāpj kāds večuks un nosēžas netālu no manis izvēlētās vietas. Notiek manis neatlaidīga atbrīvošanās no virsjakas, un še ku re ku, kamēr es muhļājos ar savu jaku , šis jau atrodas man blakus. Šis gan ir ašais. Nez kas viņu tā pievilināja? Mans adītais violetais džemperis?  Neliekos traucēta. Vēroju ainavu un brīžiem uzmetu acis uz nu jau piebāzto autobusu. Arī večuks karstumā sāk iesvīst un uz viņa pieres parādās sviedru lāses. Jāpiebilst, ka aromāts arī nav no izcilākajiem. Bet es neļaujos padoties un saglabāju organisma noskaņojumā radušās promiles. Tas lieliski izdodas līdz brīdim, kad iesvīdušā večuka roka, kas rotāta ar zelta krāsas pulksteni, pēkšņi atrodas uz manas kājas. Te nu gan seko eksplozija, lūgums atbrīvot manu kāju un izvēla piecelties un izkāpt, kas tiek arī izdarīta.

Mājās biezpiens ar diļļukiem atgriež mani uz kājām.