viens no lielākajiem iemesliem kāpēc padevos ir tas, ka kāds man tiešām ietekmīgs cilvēks man atgādināja, atgādināja, ka jāraksta un atgādināja to ar tādu makten interesantu piebildi – nejau par šo vai to, bet par hobijiem, raksti un meklē cilvēkus , kas atbrīvojas, ved cilvēkus uz strūklaku, uz sajūtu strūklaku, atgādini par hobiju nozīmīgumu, par sajūtām , ko tie rada, par to, kāpēc cilvēki vispār kaut ko tādu dara un dara tieši to un neko citu. Tad nu sāku piuldīt šo misiju, gausi un lēnītēm 
Laikam jāsak ar manu tā saukto hobiju. Agrāk , kad man kāds prasīja hobiju, es nekad nezināju ko atbildēt, ja vēl tagad atceras tās sīkajās klasītēs dalītās anketu klades ar visai smieklīgajiem jautājumiem, kur neatņemama sastāvdaļa noteikti bija kkas par hobijiem… vienmēr rakstīju – patīk dziedāt, kaut arī to nu galīgi par manu hobiju nevarētu uzskatīt, man gluži vienkārši tāda nebija. nezinu, ko tais laikos varēju uzskatīt par savu hobiju, varbūt rotaļas ar magonēm bet par tām anketu kladēm runājot, tās man nekad nav patikušas, nekad nav bijusi vēlme kaut ko tajās rakstīt, jo tuvākie drfaugi neko tādu nedarīja, jo cits citu lieliski zinājām, bet man nebija izpratnes, pričom man kaut kādam tur sazin kādam, ar kuru labi jā pāris vārdus esmu pārmijusi ir jāatbild uz kaut kādiem kosmiski dumjiem jautājumiem, nekad līdz galam naizpildīju vai arī vispār neatdevu, vēl tagad man skapī 3 tādas neaizpildītas klades stāv, 2 laikam no 1999. gada un viena no 2000. gada
bet atgriežoties pie tiem hobijiem, beidzot esmu sapratusi man hobija nozīmi un vērtību, jo tas mani nes tik augstu.. sajūtās… tagad gan par to vēl nestāstīšu, jo skatoties hokeju kaut kur nozuda īstās sajūtas, bet , kad atgriezīsies, tad noteikti uzrakstīšu ūn turpināšu savas mini misijas izpildi! Labu apetīti!
