Kaut kas bija atgadījies. Pēdējās dienās Melisa tik bieži iegrima kaut kur dziļi. Viņai gribētos iegrimt dziļi, dziļi caurspīdīgā okeāna ūdenī, bet vienīgais , kur viņa spēja ienirt, bija bezgalīgi dziļās domas.
Melisas dzīvē bija pienācis brīdis, kad gribot vai negribot nācās domāt. Viņa izmisīgi centās noskaidrot, ko viņa bija izdarījusi nepareizi, kur bija pielaista kļūda. Viņa varbūt nemaz neapzinās, ka tas itin neko nemaina. Viss turpināsies griezties- uz citu pusi, citā ritmā un varbūt arī savādākā tonī, bet griezīsies( savādi, bet apreibt tik un tā viņai neizdevās). Melisai likās, ka vislielākā viņas pieļautā kļūda bija iemīlēšanās. Skaļi skan, bet nevar noliegt, ka viņa tam bija padevusies un ļāvusi pārņemt pilnīgi visu – katru ādas rieviņu un ataugušu matiņu. Melisai likās, ka viņa tam visam nedrīkstēja padoties. Viņai , protams, patīk rotaļas, īpaši glabiņas un kaļim bam bam bērnībā, bet šī bija bijusi pārāk nežēlīga. Maz kas no viņas bija palicis pāri. Un jo vairāk viņa gremdējās šais domās , jo vairāk slīka.
Tobrīd viņa bija devusies pasmaržot glītos bruģa akmeņus. Vai tev patīk kā smaržo bruģis? Vispievilcīgākais šis aromāts Melisai likās tieši naktī, kad bruģa ādiņas atdziest, bet šoreiz viņa bija devusies iegrimt šai aromātā dienas vissvelmainākajā daļā. Gribējās pavērot sejas. Taču tās visas likās vienādas, visas pilnas steigas, rūpju un skumju. Tas Melisai šobrīd bija vismazāk vajadzīgs- šie skatieni. Bet caur visu šo ganāmpulku viņa pamanīja ko savādāku, ko bezbēdnīgi gaišu, kas pievilka kā magnēts. Jā, viņa nekļūdījās. Smaids, smaids, kurā viņa tik ļoti iemīlējusies, bet kurš vairs nepieder viņai. Un, lai cik ļoti negribētos, viņai nācās pārvērsties par plastmasu, lai spēt paiet garām, lai nepieliptu pie magnēta. Pēc pāris soļiem viņas seju klāja nedaudz salts mitrums, kas pēcpusdienas saulē burtiski mirdzēja.
Viņa bija sasniegusi cilvēku pārpildīto lielveikala kaktu. Taču, kad saules stari iedzēluši mitrajās un ogļu melnajās acu zīlītēs, tad sadursme ir neizbēgama. Šoreiz ar branga auguma vīriem, kuriem joki nav prātā, drīzāk gan krietna deva nezināmas izcelsmes vielu. Pēc pāris sekunžu tūkstotsdaļām Melisas zaļo un ārkārtīgi īso kleitiņu rotāja karmīnsarkani traipi, kas lēnām izplūda. Fiskars naža atrašanās vietu bija grūt nodefinēt, tas varētu būt kaut kur dzemdes rajonā. , bet ļoti iespējams, a kļūdos, jo orgānu izkārtojums nav mana stiprā puse. Drūmās un steigas pārpildītās sejas slīdēja garām viņas ķermenim, visi kaut kur dzinās kā skudras pirms lietus. Daudz skatienu pārslīdēja pār Melisas ķermeni, kas lēnām virzījās uz priekšu. Beidzot viņas ceļi saļima un viņa sajuta smeldzīgo bruģa ādiņu smaku. Soļi dunēja, bet neviens nerima, neviens neapstājās. Sāpes kļuva neizturamas.
Dīvaini, bet neilgi pirms padošanās gravitātei, viņa saprata, cik viss, kas bija noticis ar viņu pēdējos pāris mēnešus bija neaptverami fantastiski. Un ar fantastiski es domāju lielajiem burtiem fantastiski, un varbūt pat vārdos nemaz neieliekami. Melisai beidzot pieleca, ka jāpriecājas un jābūt neizsakāmi pateicīgai par to, kas viņai bijis dots, nevis jāmeklē kļūdas un jāskumst par to, kas atņemts. Saules stari turpināja rotaļāties pār nu jau viscaur karmīnsarkano ķermeni. Sāpes rimās.
Skaļš modinātāja zvans. Šoreiz netiek nospiesta melni mīkstā poga „atlikt”. Melisa ar abām kājām reizē izkāpj no gultas un blāvas ēnas pavadīta dodas uz vannas istabu. Smaids bija sačokurojies viņas sejā, viņai neizprotamu iemeslu dēļ. Pēc ietīšanās gludajā halātā, viņa atcerējās mirkļus, pilnīgi visus! Neapstādināms prieks pārņēma viņas ķermeni(ne tikai ādas virskārtu). Tieši šai mirklī viņa novērtēja visu, kas viņai bijis dots, savādi, bet šorīt viņa vairs nekavējās skumjās un nemeklēja kļūdas. Šķiet, bija laiks aizskart kokgriezumiem rotāto fotorāmīti, kas atradās uz skapim līdzīgā veidojuma un kuram, līdz šim, pieskarties nebija drosmes. Melisas acīs 360 grādi pēc celsija.
Starp citu, Melisas iemīļotākie ziedi ir margrietiņas. Vai tas tev atvieglo ceļu, lai šo to saprastu šai saputotajā krējumā?
