Ilvaavli’s Weblog

Parunāsim par attiecībām. Par zivs attiecībām ar zāles atspulgu saullēktā. Par nokaltušas un līdz pilnībai sažuvušas ozola lapas attiecībām ar tumši melnajām riepām ar radzēm pēc lietus.

Starp citu, man nepatīk rakstīt, pasakot visu skaidri un gaiši. Nepatīk nolikt visu uz paplātes, lai katrs, kurš vēlas, var bez pūlēm pieiet un paņemt visu, ko vēlas. Man nepatīk runāt caur puķītēm vien, man patīk runāt caur nezālēm, caur nezāļu mežu. Caur biezu kosu mežu.  Vai esi kādreiz mēģinājis izravēt kosas? Ir ko papūlēties, ne??? Tikai īsts kosu pazinējs spēj veikt šo uzdevumu. Protams, ja tu vispār esi iebraucis kāds uzdevums jāveic… šoreiz būs citādi!

Bet runa jau bija par attiecībām. Par pamatu zem kājām un lidošanu eiforijā vienlaikus. Gribas piekrist, ka attiecības nav drošas. Nevienas! Bet lai vai kā, paliek dikti daudz „bet”.  Sirds šā vai tā bauro neskaitāmi daudz „bet”. „Bet” -  kas gan tas ir, ja jau no sākta gala esi pārliecināts, ka tas neilgs mūžīgi, ja no paša sākuma nespēj neko solīt, ja jau tad tevī nav šīs mūžības sajūtas? Ja jau ceļa piebrauktuvē, var pateikt, ka nezini kā būs rīt…  Es esmu pārliecināta, ka nevienas attiecības nav drošas! Bet ja tas ir pa īstam, tad sajūtas paliek vienmēr, vienmēr ir eiforijas sajūtas, vienmēr ir grūti nostāvēt uz zemes un vienmēr pārņem mūžības pārliecība, kas nepamet. Vienmēr gribas vēl un vēl, vienmēr tiecies pēc otra divdesmit četras stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā, trīsdesmit vienu dienu mēnesī un vairāk kā trīssimt sešdesmit dienas gadā, un tevī zūd kautrība, zūd kautrība to izrādīt…

Starp citu, kaut kā tā ir sanācis, ka praktiski visi burtu mistrojumi tapuši sabiedriskajā transportā. Tramvajs rakstīšanai ir visnedraudzīgākais!

Šobrīd vienīgās vietas, kur jūtos kā mājās ir skatuve un pļava ar meža piedevām.Tās ir tās vietas, kurās esot es pārliecinoši izjūtu sajūtas, ka tieši tur man ir jābūt. Vārdos to laikam sauc par piederības sajūtu, bet uz savas ādas es to saucu par fantastisko un veldzinošo sajūtu paladziņu. Pēc tā pirmā es jau tagad ilgojos(vispār šobrīd neizsakāmi ilgojos arī pēc tā garšīgā siera, lauku vīna un vismaz piecām iedegtām svecēm).Lai gan zinu, ka mežs un pļavas man tagad būs cik tik uziet, tik un tā tos nav veselīgi nošķirt. Tagad laikam vajadzētu pateikt kādu trāpīgu salīdzinājumu, piemēram, ka tie ir kā cimds bez rokas. Bet es varētu pateikt, ka tas ir kā skatuve bez pļavas.

Starpcitu, vai esat pamanījuši, ka pļavas pamazām sāk pārvērsties par dikti daudz maziem kvadrātiņiem ar vairākām kaštelēm uz tiem? Reizēm, kad skatos uz vecajiem māju jumtiem, kuros iesakņojušies mazie un žiperīgie bērzi, man gribas domāt, ka mežs tā pat vien nepadosies. Tas apēdīs pilsētu. Beidzot apēdīs. Es skumšu pēc dzelteni izgaismotajām ielām naktīs. Es pilsētu pielūdzu tikai naktīs… Īpaši veco koka māju rajonus. Un Daugavu, jā, Daugavas tilti naktīs ir pasakaini apburoši. Varbūt var sarunāt ar mežu, lai tos atstāj man?

pirms mirkļa pamodos! Nu jau nāk vakars! šīs dienas pavadītās tādā kā vienatnē, it kā šis tas notiek, bet tik un tā tādā mierīgā vienatnē, tikai ik pa laikam atgriežos realitātē, lai izbaudītu sen gaidītu sarunu, dialogu… beidzot uzradusies mamma, pamodināja un nopratināja vai esmu kko ēdusi. Savādi, ja kāds ik pa laikam neatgādinātu par ši rituāla eksistenci, es doši vien varētu dzīvoties ilgi bez jebkādas ēst gatavošanas, jo vienkārši negribas un šādā stāvokī pavisam aizmirstas, ka eksistē arī tāda parādība, kā ēdiena baudīšana. Bet gatavot gan man patīk, patīk skatīties kā kartupeļu pankūku mīkla trinas gar bļotas malām, kad to kuļu, patīk sajust dzērveņu aromātu un patīk arī tā sajūta, kad izjūtot to smaržu un vērojot to mīkstā vidus sastāva sajaukšanos, kad tās spaidu, jūtu siekalas saskrienam mutē un jau liekas pilna mute asi skābu dzērveņu…
Šobrīd uz manas mēles kūst zemenes- sulīgas, gaļīgas un dikti zemenīgas… izskrēju cauri savam mazajam Elvīras ielas tirdziņam un nevarēju noturēties pretī tam kārdinošajam aromātam - nopirku. esmu pārliecināta, ka nākošnedēl, noteikti par visādiem našķiem un nevajadzīgām lietām atvēlētu naudiņu nopirkšu vismaz 2 kilogramus ar zemenēm un došos prom, uz mežu un uz pļavu arī, skraidīšu ppļavu, vārtīšos zālē un ēdīšu zemenes. Ļaušu mazajiem kukainīšiem rāpot pār basajām kājām. Gribas beidzot nolēkt no sakarsušajām mūra ēkām…

Ļaušu mežam un pļavai ienāk manī!!! kurš vēlas doties līdzi?

Uzskricilēts 19.05.2008.

Visnotaļ savdabīga diena. Šobrīd vajadzētu šo to palasīt par Olimpiskajām spēlēm, bet tā vietā es apķēpāju papīra lapeli un tavu zaļo ekrānu ar laikam pie viena.

Iecerēto šīs dienas beigu daļas braucienu uz Zaķumuižu nācās atlikt jau no paša rīta., vajadzības, uz nedaudz ilgāku laiku, ar savu klātbūtni aizpildīt skolas sienstarpas, dēļ. Taču nepaiet ne pāris stundu līdz, desmit zvaniem noskanot, nākas lavīties ārā no drusku piedūmotās skolas, jo kādam bija ienācis prātā puiku tualetēs parotaļāties ar sērkociņiem. Nekomentēšu šo rīcību, jo negribas te visu tā piemēslot!

Bet, lai nu kā, brauciens uz Zaķumuižu jau atcelts un tur nu vairs neko neizlabosi. Tad nu tiek nolemts doties uz centru iepirkties. Kaut kur tam visam pa vidu vēl pienāk ziņas, ka vajadzētu doties Sadovņikova ielas medībās, kurā vajadzētu nonākt pirms 17:00. jāatzīst, ka iepirkšanās izturēta gods godam. Tika uziets pat neliels veikaliņš, kurā noteikti atgriezīšos,  lai beidzot sameistarotu pati savus auskarus.

Turpinājumā pelde pa Maskavas rajona romantiskajām ielām. Iepatikās! Tā vienatnē klaiņojot izdevās sakāpināt savu garastāvokli vismaz par pāris promilēm. Arī Sadovņikova ielu izdevās nomedīt pirms 17:00. Ieraugot ļaužu masas iestādē, kurā man vajadzēja nokārtot tādu kā atļauju, lai visu jūlija mēnesi varētu atrasties meža vidū(nevaru sagaidīt), saļimst kājas. Bet manu garastāvokli iepriekšējā stadijā atgriež atpakaļ šīs iestādes darbinieces, kurām, neskatoties uz darbadienas noslēguma tuvošanos, nebija slinkums noņemties ar maniem jautājumiem un skraidīt apkārt, lai noskaidrotu visvisādas lietiņas  un to visu vēl darīt ar tādu entuziasmu un smaidu sejā. Tas priecē. Rindu gan neizdodas izstāvēt, būs jāatgriežas citreiz.

Vēl iznirstu cauri apkārtnes ielu noskaņai un sēžos autobusā. Pulkstens 18:16, bet autobuss pilnīgi tukšs, tas viss ir man vienai. Nākošajā pieturā gan iekāpj kāds večuks un nosēžas netālu no manis izvēlētās vietas. Notiek manis neatlaidīga atbrīvošanās no virsjakas, un še ku re ku, kamēr es muhļājos ar savu jaku , šis jau atrodas man blakus. Šis gan ir ašais. Nez kas viņu tā pievilināja? Mans adītais violetais džemperis?  Neliekos traucēta. Vēroju ainavu un brīžiem uzmetu acis uz nu jau piebāzto autobusu. Arī večuks karstumā sāk iesvīst un uz viņa pieres parādās sviedru lāses. Jāpiebilst, ka aromāts arī nav no izcilākajiem. Bet es neļaujos padoties un saglabāju organisma noskaņojumā radušās promiles. Tas lieliski izdodas līdz brīdim, kad iesvīdušā večuka roka, kas rotāta ar zelta krāsas pulksteni, pēkšņi atrodas uz manas kājas. Te nu gan seko eksplozija, lūgums atbrīvot manu kāju un izvēla piecelties un izkāpt, kas tiek arī izdarīta.

Mājās biezpiens ar diļļukiem atgriež mani uz kājām.                           

Kaut kas bija atgadījies. Pēdējās dienās Melisa tik bieži iegrima kaut kur dziļi. Viņai gribētos iegrimt dziļi, dziļi caurspīdīgā okeāna ūdenī, bet vienīgais , kur viņa spēja ienirt, bija bezgalīgi dziļās domas.

Melisas dzīvē bija pienācis brīdis, kad gribot vai negribot nācās domāt. Viņa izmisīgi centās noskaidrot, ko viņa bija izdarījusi nepareizi, kur bija pielaista kļūda. Viņa varbūt nemaz neapzinās, ka tas itin neko nemaina. Viss turpināsies griezties- uz citu pusi, citā ritmā un varbūt arī savādākā tonī, bet griezīsies( savādi, bet apreibt tik un tā viņai neizdevās). Melisai likās, ka vislielākā viņas pieļautā kļūda bija iemīlēšanās. Skaļi skan, bet nevar noliegt, ka viņa tam bija padevusies un ļāvusi pārņemt pilnīgi visu – katru ādas rieviņu un ataugušu matiņu. Melisai likās, ka viņa tam visam nedrīkstēja padoties. Viņai , protams, patīk rotaļas, īpaši glabiņas un kaļim bam bam bērnībā, bet šī bija bijusi pārāk nežēlīga. Maz kas no viņas bija palicis pāri. Un jo vairāk viņa gremdējās šais domās , jo vairāk slīka.

Tobrīd viņa bija devusies pasmaržot glītos bruģa akmeņus. Vai tev patīk kā smaržo bruģis? Vispievilcīgākais šis aromāts Melisai likās tieši naktī, kad bruģa ādiņas atdziest, bet šoreiz viņa bija devusies iegrimt šai aromātā dienas vissvelmainākajā daļā. Gribējās pavērot sejas. Taču tās visas likās vienādas, visas pilnas steigas, rūpju un skumju. Tas Melisai šobrīd bija vismazāk vajadzīgs- šie skatieni. Bet caur visu šo ganāmpulku viņa pamanīja ko savādāku, ko bezbēdnīgi gaišu, kas pievilka kā magnēts. Jā, viņa nekļūdījās. Smaids, smaids, kurā viņa tik ļoti iemīlējusies, bet kurš vairs nepieder viņai. Un, lai cik ļoti negribētos, viņai nācās pārvērsties par plastmasu, lai spēt paiet garām, lai nepieliptu pie magnēta. Pēc pāris soļiem viņas seju klāja nedaudz salts mitrums, kas pēcpusdienas saulē burtiski mirdzēja.
Viņa bija sasniegusi cilvēku pārpildīto lielveikala kaktu. Taču, kad saules stari iedzēluši mitrajās un ogļu melnajās acu zīlītēs, tad sadursme ir neizbēgama. Šoreiz ar branga auguma vīriem, kuriem joki nav prātā, drīzāk gan krietna deva nezināmas izcelsmes vielu. Pēc pāris sekunžu tūkstotsdaļām Melisas zaļo un ārkārtīgi īso kleitiņu rotāja karmīnsarkani traipi, kas lēnām izplūda. Fiskars naža atrašanās vietu bija grūt nodefinēt, tas varētu būt kaut kur dzemdes rajonā. , bet ļoti iespējams, a kļūdos, jo orgānu izkārtojums nav mana stiprā puse. Drūmās un steigas pārpildītās sejas slīdēja garām viņas ķermenim, visi kaut kur dzinās kā skudras pirms lietus. Daudz skatienu pārslīdēja pār Melisas ķermeni, kas lēnām virzījās uz priekšu. Beidzot viņas ceļi saļima un viņa sajuta smeldzīgo bruģa ādiņu smaku. Soļi dunēja, bet neviens nerima, neviens neapstājās. Sāpes kļuva neizturamas.

Dīvaini, bet neilgi pirms padošanās gravitātei, viņa saprata, cik viss, kas bija noticis ar viņu pēdējos pāris mēnešus bija neaptverami fantastiski. Un ar fantastiski es domāju lielajiem burtiem fantastiski, un varbūt pat vārdos nemaz neieliekami. Melisai beidzot pieleca, ka jāpriecājas un jābūt neizsakāmi pateicīgai par to, kas viņai bijis dots, nevis jāmeklē kļūdas un jāskumst par to, kas atņemts. Saules stari turpināja rotaļāties pār nu jau viscaur karmīnsarkano ķermeni. Sāpes rimās.

Skaļš modinātāja zvans. Šoreiz netiek nospiesta melni mīkstā poga „atlikt”. Melisa ar abām kājām reizē izkāpj no gultas un blāvas ēnas pavadīta dodas uz vannas istabu. Smaids bija sačokurojies viņas sejā, viņai neizprotamu iemeslu dēļ. Pēc ietīšanās gludajā halātā, viņa atcerējās mirkļus, pilnīgi visus! Neapstādināms prieks pārņēma viņas ķermeni(ne tikai ādas virskārtu). Tieši šai mirklī viņa novērtēja visu, kas viņai bijis dots, savādi, bet šorīt viņa vairs nekavējās skumjās un nemeklēja kļūdas. Šķiet, bija laiks aizskart kokgriezumiem rotāto fotorāmīti, kas atradās uz skapim līdzīgā veidojuma un kuram, līdz šim, pieskarties nebija drosmes. Melisas acīs 360 grādi pēc celsija.

Starp citu, Melisas iemīļotākie ziedi ir margrietiņas. Vai tas tev atvieglo ceļu, lai šo to saprastu šai saputotajā krējumā?

(Misijas izpilde atlikta uz brīdi, līdz nomierināsies domas, kas šaudās)

Pēdējās dienās cauri skrējušas tik daudz lietu. Citas tā arī aizskrējušas, citas palikušas, citas tikai ar mokām izdabūtas laukā.

Tātad – nesen dzirdēta frāze, kas palikusi – vai tad mūsdienās vēl kāda sieviete atceras par svārku eksistenci un dievina arī ziedus???( neatceros kā tieši izskanēja šī frāze, bet katrā ziņā ideja nenoliedzami bija šāda)

Tad nu jāatzīst, ka laikam neesmu nekāda izcili mūsdienīgā sieviete, jo manas attiecības ar šīm divām lietām ir visai tuvas, pat dikti , dikti. Šobrīd skatos uz maijpuķītēm, kas atrodas uz mana skapja funkcijas pildošā veidojuma. Zinātāji šai mirklī pasmaidīs un iedomāsies, ka sen jau pēc tām kāroju, bet klimats kabatās nedeva iespēju pie tām tikt. Bet še-ku re-ku, esmu tikusi pie fantastiski skaistām, baltām maijpuķītēm, kas pareibina. Diemžēl ne tik ļoti, lai skatītos uz krāsainiem bilžukiem un iemiesotos kāda priekšmeta vai dzīvas būtnes tēlā, bet šobrīd pietiekoši.

Bet lai vai kā, kāpēc ziedi praktiski vienmēr tiek saistīti ar sievieti nevis ar vīrieti. Kāpēc sievietei uzdāvināt ziedus tāpat vien, lai iesmaržinātu dienu, ir pieņemami, (kaut gan liekas, ka arī vairums mūsdienu sieviešu tas vairs neliekas skaisti un īpaši. Savādi, bet fakts. Šķiet, laikmeta iezīme) bet vīrietim nē. Kāpēc, piemēram, apciemojot kādu vīriešu kārtas pārstāvi cilvēki nemēdz dāvināt ziedus? Vai viņiem tas nav vajadzīgs, vai viņiem tas nenozīmē neko???? Tādā gadījumā rodas arī jautājums kāpēc sievietei tas ir tik ļoti vajadzīgs, kādēļ ir svarīgi, lai uz galda, pie mājas dobītē, parkā un pļavā būtu ziedi… Vai lieta ir ziedos vai procesā? Šķiet, vairāk jau procesā, jo pat balta papīra zieds bez smaržas un garšas nozīmē daudz vairāk kā pašas saplūktas pienenes pļavā.

Jādomā, ka lietas sāls ir mirkļos…

Bet paliek aktuāls jautājums kāpēc tieši ziedi? Kāds ir iemesls, kas mani tik ļoti pievelk pie visiem šiem, varētu pat teikt kosmiskajiem veidojumiem? Mēģināju to nedaudz izskaidrot ar to, ka ziedi savā ziņā ir tāda kā mīlestības un auglības parādība, vai kā daudziem labpatiktos teikt – simbols. Jo zieds ir ceļš uz augli un ceļš uz augli noteikti nozīmē kaisli un baudu. Bez zieda auglis nav iedomājamas, bet bez mīlestības neviens no abiem tikko nosauktajiem…

viens no lielākajiem iemesliem kāpēc padevos ir tas, ka kāds man tiešām ietekmīgs cilvēks man atgādināja, atgādināja, ka jāraksta un atgādināja to ar tādu makten interesantu piebildi - nejau par šo vai to, bet par hobijiem, raksti un meklē cilvēkus , kas atbrīvojas, ved cilvēkus uz strūklaku, uz sajūtu strūklaku, atgādini par hobiju nozīmīgumu, par sajūtām , ko tie rada, par to, kāpēc cilvēki vispār kaut ko tādu dara un dara tieši to un neko citu. Tad nu sāku piuldīt šo misiju, gausi un  lēnītēm

Laikam jāsak ar manu tā saukto hobiju. Agrāk , kad man kāds prasīja hobiju, es nekad nezināju ko atbildēt, ja vēl tagad atceras tās sīkajās klasītēs dalītās anketu klades ar visai smieklīgajiem jautājumiem, kur neatņemama sastāvdaļa noteikti bija kkas par hobijiem… vienmēr rakstīju  - patīk dziedāt, kaut arī to nu galīgi par manu hobiju nevarētu uzskatīt, man gluži vienkārši tāda nebija. nezinu, ko tais laikos varēju uzskatīt par savu hobiju, varbūt rotaļas ar magonēm bet par tām anketu kladēm runājot, tās man nekad nav patikušas, nekad nav bijusi vēlme kaut ko tajās rakstīt, jo tuvākie drfaugi neko tādu nedarīja, jo cits citu lieliski zinājām, bet man nebija izpratnes, pričom man kaut kādam tur sazin kādam, ar kuru labi jā pāris vārdus esmu pārmijusi ir jāatbild uz kaut kādiem kosmiski dumjiem jautājumiem, nekad līdz galam naizpildīju vai arī vispār neatdevu, vēl tagad man skapī 3 tādas neaizpildītas klades stāv, 2 laikam no 1999. gada un viena no 2000. gada

bet atgriežoties pie tiem hobijiem, beidzot esmu sapratusi man hobija nozīmi un vērtību, jo tas mani nes tik augstu.. sajūtās… tagad gan par to vēl nestāstīšu, jo skatoties hokeju kaut kur nozuda īstās sajūtas, bet , kad atgriezīsies, tad noteikti uzrakstīšu ūn turpināšu savas mini misijas izpildi! Labu apetīti!

Tik tikko sapratu pārtikas piedevu un manas mēles attiecības.

Tātad  mana mēle - izteikts baudas orgāns. Man - ekselents erogēnais orgāns! Pieskārieni? Jā, bet ne tikai. Garšas. Mēle ir mans garšas baudu iegūšanas instruments. Baudas, par kuru līdz šim mirklim nebiju vispār iedomājusies. Savādi, ne?  Badu, kuru izjūtu, bet kuras nozīmīgumu nebiju novērtējusi. Šķiet, Raitis, Valts un Arsēns man visu laiku to centās ieborēt, bet es nedzirdēju. tikai tagad aizgāja jums ir izdevies! .

Pārtikas piedevas manai mēlei ir , lai sniegtu baudu, neatkārtojamu baudu un lai to paspilgtinātu. Vai izvairīties un atteikties no izcilas baudas tikai tāpēc, lai iespējams paildzinātu savu mūžu par kādu brītiņu… nē, baudas piesātinātu dzīvi! iesaku!

šodien mana ;kermeņa temperatūra sasniedza 38,4 grādu atzīmi. nu vismaz tai brīdī, kad man izdevās to piefiksēt. Nez kāpēc man ir tāda sajūta, ka tā ir viena no pazīmēm, ka ķermenis un prāts sāk attīrīties. Attīrīties no visām domām, kas sadomātas lieki. Sadedzinu tās.

Bet patīkami apzināsties, ka pat šādā degšanas procesā spēju uzkāpt uz skatuves un iegrimt īstajā tēlā. Ieiet un atdoties. Sadegt uz uzziedēt vienlaicīgi.

Paldies par snieguma komentāriem un atzinību, šodien atguvu ticību sev. LKA, gaidi mani nākošgad, es būšu uz tavas skatuves!!!

kāpēc cilvēki raksta? jautājums, kas mani vajājis jau labu laiciņu. Kas ir tas iemesls kāpēc cilvēkiem ir tieksme izlikt sevi, savas sajūtas, savu smadzeļu stāvokli… būtu interesanti paklausīties ko par to saka cilvēks, kuram piemītspējas redzēt cauri cilvēkiem, operēt viņu smadzenes, domas un izjūtas bez grūtībām un sarežģījumiem.

Visu laiku aizrautīgi atrunāju sevi no šīs diezgan grūti pārvaramās vēlmes rakstīt. Tā teikt centos to aprakt kā maitu jeb sprāgoņu, kas smird trakoti labi. Padevos. Jā, tieši tā, šobrīd esmu padevusies un nemaz netaisos saņemties. Bet lai vai kā, kāds kuram piemīt izcilas operēšanas spējas joproj;am drīkst ar mani padiskutēt par šīm tieksmēm.

Līdz šim centos atrunāt sevi, ieskaidrojot, ka publiskojot savu smadzeņu konsistenci un agregātstāvokli, es sevi izģērbju. Bet tagad jau pat ši doma nelīdz. Šīs tieksmes ir pārāk dzīvas un dziļas.

Tad nu saņemat!